God is a DJ
Kino: Sorry, Baby 
24.-Mar-2026 08:53 pm
Sākot skatīties šo filmu, tā lēnām sāka mani kaitināt. Ne vienmēr filmai ir jābūt sliktai, lai tā man nepatiktu. Ne visam ir iespējams pieslēgties empātiski vai kā citādi, un līdz ar to es nevaru aizpildīt tās vietas, kas ir atstātas aizpildīšanai man kā skatītājam. Un tad pienāca brīdis, kad tapa skaidrs, par ko šī filma ir. Mazliet atkārās žoklis, un es atguvu fokusu.

Jāsaka gan, ka uz beigām mani šī filma sāka kaitināt atkal, bet te nu jau es sapratu, ka mani kaitina filmas galvenā varone. Filmā bija vairākas epizodes, kas, tā teikt, šķita pārāk tuvu mājām, un izrādās, tas mani kaitina. Tam nav sakara ar to, ka filmas galvenā varone kaut kā objektīvi būtu kaitinoša, tam ir sakars ar manu individuālo pieredzi. Bet tad jau bija klāt filmas beidzamais monologs, kas bija diezgan bēdīgs, bet skaists, un tapa skaidrs, ka šis ir par general human condition, un ja tā padomā, reizēm mums visiem varētu gribēt atvainoties kādam par to, ka dzīvē mēdz notikt visādi sūdi, un mēs tur neko nevaram padarīt.

Nesaistīti, bet varbūt saistīti - kaut kur nesen dzirdēju stāstu par māti ar tīs bērniem, kas piedalījās klīniskajos pētījumos kā pētījuma objekts ar treatment resistant depresiju mūža garumā. Man drusku radās jautājumi, kā viņa tika pie tāda bērnu skaita. Skaitlis trīs liek domāt, ka tā bija diezgan apzināta izvēle.
Comments 
25.-Mar-2026 11:49 am
Es atkal runāšu par kaut ko, ko es nezinu, bet ir radies priekšstats, ka daudzi akli cilvēki, vai cilvēki ratiņkrēslos ir daudz funkcionālāki par tiem, kuriem ir kaut kādas mentālas problēmas. Lai vai kā, te nu es esmu viss tāds fiziski un mentāli vesels bez bērniem, jo dzīve ir izrādījusies pārāk sarežģīta pati par sevi.

Also, es absolūti neizeju no pieņēmuma, ka abi vecāki ir iesaistīti bērna aprūpē. Tas varbūt izklausīsies pēc filozofijas, dzīvot tā, it kā rīt varētu sākties karš, bet man liktos wild, pieņemt lēmumu par bērniem, rēķinoties, ka otrs bērna vecāks vienmēr būs pieejams.
25.-Mar-2026 11:58 am
nujā, ekzakti jau par to ir runa, ka normāli ir pieņemt, ka otrs vecāks nebūs vienmēr pieejams.
un ir normāli pieņemt, ka arī tu pats nebūsi vienmēr pieejams.

Kas nozīmē arī iespēju, ka var gadīties, ka otrs cilvēks nebūs vienmēr pieejams, jo mentālā veselība neļauj.

Protams, ka lielā mērā mēs atduramies pret to, ka nukleārā ģimene ir fucked up koncepts jau no paša sākuma, t.i., nevienam nevajadzētu būt visam tādam "hei uzcirtīs bērnu, balstoties domā, ka no diviem cilvēkiem, kam ir pašiem sava dzīve, psihe un ķermenis, viens vienmēr būs pieejams", kur tīri pēc varbūtības nepietiek pat ar to, ka ikviens no viņiem ir pieejams 50 % sava laika, bet tā jau atkal ir problēma visās nukleārajās ģimenēs.

Un again, mēs visi agrāk vai vēlāk saskaramies ar kkādu nespēju, un nav jau tā, ka neredzīgs cilvēks nevarētu noraut depresiju bonusā :)
This page was loaded Apr 2. 2026, 10:37 pm GMT.