| Sākot skatīties šo filmu, tā lēnām sāka mani kaitināt. Ne vienmēr filmai ir jābūt sliktai, lai tā man nepatiktu. Ne visam ir iespējams pieslēgties empātiski vai kā citādi, un līdz ar to es nevaru aizpildīt tās vietas, kas ir atstātas aizpildīšanai man kā skatītājam. Un tad pienāca brīdis, kad tapa skaidrs, par ko šī filma ir. Mazliet atkārās žoklis, un es atguvu fokusu.
Jāsaka gan, ka uz beigām mani šī filma sāka kaitināt atkal, bet te nu jau es sapratu, ka mani kaitina filmas galvenā varone. Filmā bija vairākas epizodes, kas, tā teikt, šķita pārāk tuvu mājām, un izrādās, tas mani kaitina. Tam nav sakara ar to, ka filmas galvenā varone kaut kā objektīvi būtu kaitinoša, tam ir sakars ar manu individuālo pieredzi. Bet tad jau bija klāt filmas beidzamais monologs, kas bija diezgan bēdīgs, bet skaists, un tapa skaidrs, ka šis ir par general human condition, un ja tā padomā, reizēm mums visiem varētu gribēt atvainoties kādam par to, ka dzīvē mēdz notikt visādi sūdi, un mēs tur neko nevaram padarīt.
Nesaistīti, bet varbūt saistīti - kaut kur nesen dzirdēju stāstu par māti ar tīs bērniem, kas piedalījās klīniskajos pētījumos kā pētījuma objekts ar treatment resistant depresiju mūža garumā. Man drusku radās jautājumi, kā viņa tika pie tāda bērnu skaita. Skaitlis trīs liek domāt, ka tā bija diezgan apzināta izvēle. |
bet nē, tbh, ja mēs izejam no pieņēmuma, ka abi vecāki ir iesaistīti bērna aprūpē un vēl ir opcijas dabūt palīdzību no malas, tad es teiktu, ka depresija + bērns ir apmēram tāpat kā citu veidu nespējas un bērns
nedzirdīgiem cilvēkiem ir bērni, neredzīgiem cilvēkiem ir bērni, cilvēkiem ratiņkrēslā ir bērni, cilvēkiem ar citām mentālās veselības diagnozēm (bieži vien grūtāk menedžējamām vai tādām, kuras medikamenti pēc definīcijas nevar "ārstēt", tikai mazināt trakākos simptomus) ir bērni, ja bērni būtu tikai fiziski un mentāli veseliem indivīdiem, tad bērnu būtu stipri mazāk un presumably tikai pa vienam :D