lai vai cik pārliecināti cilvēki nebūtu par saviem suņiem, man tomēr nepatīk atrasties bezpavadas suņu tuvumā. vienalga, mežs tas, vai parks, vai tirgus, vai veikals.

Parkā vai tirgū cilvēki ne tikai nelaiž savus suņus bez pavadas, tas arī nav atļauts. Suņus parkos bez pavadām legāli var laist vaļā pēc 23.00 un līdz 7.00 (?)

Citās situācijās - izvērtējot apstākļus. Bet normāli suņu saimnieki ir informēti par to, ka bailes no suņiem ir iracionālas, un viņiem var palūgt suni savākt. Parasti suns netiek ņems līdzi uz vietām, kur suns vai apkārtējie nejutīsies komfortabli. Jāatzīst, gan suņu, gan suņiem draudzīgu vietu ir kļuvis ievērojami vairāk, kas cilvēkus ar fobijām drošvien neiepriecina.

nav runa par bailēm no suņiem
ir runa par savstarpēju cieņu sabiedriskajā telpā. un, kārtību arī
un, kā, lūdzu, nodalīt "normālu saimnieku" un "normālu suni" no "mazāk normāliem"? uz pieres to nevienam neraksta

Tā kā es neredzu jēgu sākt diskusiju par to, cik es visu daru pareizi, un kāds cits nepareizi, man nekas cits neatliek, kā aizstāvēt suņu vietu sabiedrībā kopumā.
Viena daļa, kā jau es norādīju, ir jau esošs regulējums. Ja tas saka, ka suni pēc 23.00 parkā var laist bez pavadas, tad te īsti nav par ko strīdēties.
Kas attiecas uz savstarpēju cieņu, kas ir ārpus esošā regulējuma, tad suņiem ir vieta sabiedrībā, tāpat kā bērniem, invalīdiem, bezpajumtniekiem, barojošām māmiņām, pīpētājiem, cilvēkiem, kas lieto publiski alkoholu, un citiem. Ir dažādi viedokļi, kuriem no tiem ir vieta sabiedriskā transportā, kafejnīcā, teātrī un citās vietās, bet es te pārstāvēšu viedokli, ka suņa palaišana bez pavadas kontrolētos apstākļos nav necieņa pret apkārtējiem, bet es zinu, ka ne visi ir par to sajūsmā. Es neesmu sajūsmā par visu bērnu uzvedību publiskās vietās vecāku klātbūtnē, bet es mēģinu trenēt iecietību, un zinu, ka sociāli izolēt bērnu vecākus nav labi un pareizi.
Kas attiecas uz suņu saimnieku adekvātumu, counterpoint - kas neadekvātam cilvēkam traucē piedrāzt savstarpējo cieņu un kārtību. Cita starpā, vai ir svarīgi zināt, cik adekvāts ir cilvēks, piemēram, lai viņam aizrādītu, ka viņa cigarešu dūmi pūš virsū visiem nepīpētāju galdiņiem, vai cilvēkiem pieturā? Man nebūs statistikas, ar ko šo pamatot, bet domāju, ka vidusmēra vīrietis reibumā ir daudzreiz bīstamāks par vidusmēra suni, kas pastaigājas starp kafejnīcas galdiņiem.

apsaukāt nepatiku pret suņiem bez pavadas sabiedriskajās vietās par fobiju, un norakstīt uz neadkvātu suņu nemīlēšanu, nebūtu gluži korekti.
katram saimniekam savs suns mīļš, un draudzīgs, un nekaitīgs.
tik tie saimnieki un suņi arī dažādi.
un. ja jau te tāda tēma pavērta, es esmu diezgan bieži aizrādījusi cilvēķiem par smēķēšanu pieturvietās. tsk branga paskata dzērušiem tēviņiem.

Es personīgi pazīstu cilvēku, kuram ir bail no suņiem. Nemēģinu viņa bailes ne apšaubīt, ne aizracionalizēt prom. Un tomēr tās pašas savstarpējās cieņas ietvaros tur tas suns visu laiku apkārt ir. Kāpēc es to saucu par iracionālām bailēm? Jo nu nav mums te nekādi baigie fakti, ka pilsētā suņi baigi kostu cilvēkiem. Hence - iracionālas bailes. Apsaukāšana not implied.

Kas attiecas uz aizrādīšanu dzērušiem tēviņiem - ok, bet kāpēc tad ir svarīgi nošķirt adekvātus suņu saimniekus no neadekvātiem? Redzu suni bez pavadas, palūdzu saimniekam viņu savākt. Ja saimnieks būs idiots un kretīns, to nedarīs, vai sāks burkšķēt. Tieši tādas pašas opcijas, kā kādam aizrādīt par pīpēšanu.

bet cilvēkiem nevjadzētu smēķēt pieturās, tāpat kā staigāt ar suņiem bez pavadas

Atkārtošos, ir regulējums par to, kur suni drīkst un nedrīkst laist bez pavadas, tai skaitā parkos, kas bija tevis minētajā sarakstā. Par pārējām situācijām arī būsim noskaidrojuši, ka mums ir atšķirīgi viedokļi. Neatminos laikus, kad mans viedoklis būtu bijis citādāks, tāpēc ja diagnosticējam man kaut kādu īpašu mīlestību pret dzīvniekiem, tad tā man ir bijusi vienmēr.

Kopš mani saskrāpēja nestabils suns līdz zilumam lielākam par plaukstu un rētai, un pēc tam, citā reizē, tas riedams lēca virsū man nākam pa durvīm, lai saimnieks man vēl visu atlikušo nakti liktu ar viņu atrasties vienā telpā (COVID laiki), man arī mēdz būt bail no lieliem suņiem. Tad nu pēkšņu apstākļu dēļ man nācās pieskatīt mātes vidēji palielo suni, kuru īsfi nepazīstu. Cilvēks, kurām bija uzticēts viņu staidzināt, bija pazudis ar visu siksnu un pavadu, tā nu man nācās iet naktī viņu staidzināt pilnīgi bez nekā. Atlika vien paļauties, ka viņa zina ceļu mājup, atpazīt manu balsi un drusku klausa.

Šis izklausās ekstrēmi, lai gan "zina ceļu mājup, atpazīst manu balsi" ir ļoti respektējami, īpaši ņemot vērā apstākļus.

Es te gan vairāk spriedelēju no middle class perspektīvas, kur suņi iet vai ir izgājuši skoliņas, kas savukārt ir iemesls tam teikumam, ka sunim ir uzspiesta cilvēka valodas zināšana. Ļoti limitēta, bet tomēr. Mūsu mājsaimniecībā mēs izbaudām ļoti individuālu attieksmi no suņa - no kura ko drīkst prasīt, pret kuru ko drīkst atļauties - un vajadzēja divus gadus, lai suns sāktu man atļauties kost spēlēšanās laikā, kas ir ultimate uzticēšanās pazīme.

Te viss izdevās arī pateicoties: "Sabīne!" un "Mājās!"

Bet mēs jau visu laiku no dzīvniekiem sagaidām ko cilvēcisku un piedēvējam jūtas utt. Citādi jau mēs neko arī nemākam izmērīt. Diez - kā būtu kļūt "suniskākam"?

Es pieņemu, ka cilvēki ir ieguvuši daudz lielāku izpratni par dzīvnieku antrofomorfismu, tai pat laikā nemetīs jau ārā gadu simtiem uzkrāto pieredzi. Galu galā, ja jau suns "saprot" tos dažus cilvēka vārdus, mums vienkārši tā ir ērtāk. Un kad es ar suni apspriežu to, vai kādā konkrētā situācijā tomēr nevajadzēja darīt citādāk, es jau patiesībā apzinot, ka es sarunājos ar sevi, un suns at best saprot manu emocionālo stāvokli.