Tā kā es neredzu jēgu sākt diskusiju par to, cik es visu daru pareizi, un kāds cits nepareizi, man nekas cits neatliek, kā aizstāvēt suņu vietu sabiedrībā kopumā.
Viena daļa, kā jau es norādīju, ir jau esošs regulējums. Ja tas saka, ka suni pēc 23.00 parkā var laist bez pavadas, tad te īsti nav par ko strīdēties.
Kas attiecas uz savstarpēju cieņu, kas ir ārpus esošā regulējuma, tad suņiem ir vieta sabiedrībā, tāpat kā bērniem, invalīdiem, bezpajumtniekiem, barojošām māmiņām, pīpētājiem, cilvēkiem, kas lieto publiski alkoholu, un citiem. Ir dažādi viedokļi, kuriem no tiem ir vieta sabiedriskā transportā, kafejnīcā, teātrī un citās vietās, bet es te pārstāvēšu viedokli, ka suņa palaišana bez pavadas kontrolētos apstākļos nav necieņa pret apkārtējiem, bet es zinu, ka ne visi ir par to sajūsmā. Es neesmu sajūsmā par visu bērnu uzvedību publiskās vietās vecāku klātbūtnē, bet es mēģinu trenēt iecietību, un zinu, ka sociāli izolēt bērnu vecākus nav labi un pareizi.
Kas attiecas uz suņu saimnieku adekvātumu, counterpoint - kas neadekvātam cilvēkam traucē piedrāzt savstarpējo cieņu un kārtību. Cita starpā, vai ir svarīgi zināt, cik adekvāts ir cilvēks, piemēram, lai viņam aizrādītu, ka viņa cigarešu dūmi pūš virsū visiem nepīpētāju galdiņiem, vai cilvēkiem pieturā? Man nebūs statistikas, ar ko šo pamatot, bet domāju, ka vidusmēra vīrietis reibumā ir daudzreiz bīstamāks par vidusmēra suni, kas pastaigājas starp kafejnīcas galdiņiem.