You wanna have a life but not too real
 
19.-Aug-2024 12:09 pm
Komunikācijā ar suni, es reizēm atceros, cik ļoti lietas ir mainījušās. Es atceros pirmo reizi, kad man vienam bija jāiet ar suni ārā. Bet tas nestāv klāt pirmajai reizei, kad ap pusnakti parkā man pirmo reizi suns bija jāpalaiž vaļā no pavadas, lai palaistu viņu izskrieties. Tad bija pirmā reize, kad es vairākas dienas biju prom ar suni un telti, un mums bija jāpanāk jauna līmeņa saprašanās un uzticēšanās. Šobrīd es bez bailēm varu palaist suni vaļā kafejnīcā vai veikalā, kuram ir vaļā ārdurvis. Nav tā, ka suns nevarētu izdomāt iziet ārā, vai saķerties ar kādu citu pēkšņi uzradušos suni, bet man nav šaubu, ka pa abiem mēs tiksim ar šo situāciju galā. Un kas gan ir sliktākais, kas vārētu notikt? Mēs brauksim uz vetklīniku?

Mazliet šaubos, ka kaķis varētu aizstāt šo pieredzi, tomēr lielākā bildē tas ir par iemācīšanos dzīvot kopā, respektēt otra vajadzības no otra perspektīvas, un spēju komunicēt neverbāli. Ok, suņa gadījumā tas neverbāli ir mazliet nosacīti, jo cilvēks kā tāds britu kolonists ir uzspiedis savu valodu radībai, ko ir padarījis atkarīgu no sevi. Bet tomēr nav arī gluži tā, ka mēs ar suni varam izrunāt lietas, un par kaut ko vienoties nepārprotami konstruētos teikumos.

Teorētiski, ar cilvēku vajadzētu būt vienkāršāk, bet kaut kā bieži ir pierādījies, ka nav. Un attiecības ar suni kaut ko iemāca arī par attiecībām ar cilvēkiem.
Comments 
19.-Aug-2024 11:35 pm
Kopš mani saskrāpēja nestabils suns līdz zilumam lielākam par plaukstu un rētai, un pēc tam, citā reizē, tas riedams lēca virsū man nākam pa durvīm, lai saimnieks man vēl visu atlikušo nakti liktu ar viņu atrasties vienā telpā (COVID laiki), man arī mēdz būt bail no lieliem suņiem. Tad nu pēkšņu apstākļu dēļ man nācās pieskatīt mātes vidēji palielo suni, kuru īsfi nepazīstu. Cilvēks, kurām bija uzticēts viņu staidzināt, bija pazudis ar visu siksnu un pavadu, tā nu man nācās iet naktī viņu staidzināt pilnīgi bez nekā. Atlika vien paļauties, ka viņa zina ceļu mājup, atpazīt manu balsi un drusku klausa.
20.-Aug-2024 09:13 am
Šis izklausās ekstrēmi, lai gan "zina ceļu mājup, atpazīst manu balsi" ir ļoti respektējami, īpaši ņemot vērā apstākļus.

Es te gan vairāk spriedelēju no middle class perspektīvas, kur suņi iet vai ir izgājuši skoliņas, kas savukārt ir iemesls tam teikumam, ka sunim ir uzspiesta cilvēka valodas zināšana. Ļoti limitēta, bet tomēr. Mūsu mājsaimniecībā mēs izbaudām ļoti individuālu attieksmi no suņa - no kura ko drīkst prasīt, pret kuru ko drīkst atļauties - un vajadzēja divus gadus, lai suns sāktu man atļauties kost spēlēšanās laikā, kas ir ultimate uzticēšanās pazīme.
20.-Aug-2024 10:42 am
Te viss izdevās arī pateicoties: "Sabīne!" un "Mājās!"
20.-Aug-2024 11:37 am
Bet mēs jau visu laiku no dzīvniekiem sagaidām ko cilvēcisku un piedēvējam jūtas utt. Citādi jau mēs neko arī nemākam izmērīt. Diez - kā būtu kļūt "suniskākam"?
20.-Aug-2024 12:03 pm
Es pieņemu, ka cilvēki ir ieguvuši daudz lielāku izpratni par dzīvnieku antrofomorfismu, tai pat laikā nemetīs jau ārā gadu simtiem uzkrāto pieredzi. Galu galā, ja jau suns "saprot" tos dažus cilvēka vārdus, mums vienkārši tā ir ērtāk. Un kad es ar suni apspriežu to, vai kādā konkrētā situācijā tomēr nevajadzēja darīt citādāk, es jau patiesībā apzinot, ka es sarunājos ar sevi, un suns at best saprot manu emocionālo stāvokli.
This page was loaded Nov 22. 2024, 3:41 am GMT.