| Vakar man atveda vegānisko kefīru un biezpienu. Šodien nopirku dažas tējas, kas nebija pašas lētākās tējas pasaulē. Vēl gribās aiziet uz Alus Lauvu, un nopirkt kādu alu, tai skaitā to igauņu bezalkoholisko aveņu sour.
Lai gan kopumā es jūtos labi par to, ko es krāmēju savā ķermenī, tomēr šis viss liek just zināmu neveiklumu. Ir kaut kāds imposter syndrome gan nabaga jauniešu, gan urbānās vidusšķiras vidū. Es nepērku zīmolu preces, bet man ir diezgan dārgi cargo šorti, ko es tajā pašā dienā kompensēju ar šortiem no H&M. Man nav glauna pilsētas parketnieka, and yet. Un es turpinu pirkt plates, lai gan esmu piebremzējis ar šo izklaidi.
Toties zupas, ievārījuma un tomātu mērces vārīšana liek justies diezgan labi. Tanī gan ir arī attiecību kopšanas elements, jo tās lietas tiek darītas kopā. |
Bet tāpat kā ar vegānismui, es to nepārvēršu par reliģiju. Piemēram, es caurmērā izvairos iepirkties H&M, bet kad tomēr kaut ko nopērku, es apzinos, ko es daru, tāpēc mēnešiem ilgi nekaisu sev pelnus uz galvas. Man nav pilns skapis ar trīsreiz uzvilktām lietām.
Bet šī ieraksta sakarā, mani vairāk mulsina tā izredzētības sajūta, ka es to visu varu atļauties, kamēr ir kaudze ar cilvēkiem, kas iespējams ir labāki cilvēki par mani, bet to nevar atļauties tīri finansiālu apsvērumu dēļ.