Es neesmu sapisies prātā, lai klausītos visu Zbigņeva interviju, bet es redzēju to bitu par krievu karavīru izvarotajām sievietēm un abortiem. Un šo es nekad nerakstītu tviterī, jo šādu viedokli nav iespējams ietipināt cik tur zīmēs, un katram vārdam šajā viedoklī ir nozīme, bet viņa teiktais principā meiko sensu. Ja ir tādas doktrīnas, ka cilvēka dzīvība ir svēta, un dieva plāns nekad nav apstrīdams, tad ir principā ir grūti noformulēt citu viedokli. Ne empātiski, bet tīri loģiski. Cits jautājums ir par to, kāpēc šādām doktrīnām vēl ir jāpastāv, vai doktrīnām vispār? Es te nespļaušu virsū visām garīgām pieredzēm, bet organizēta reliģija mūsdienās? Nopietni? Es vegānus un atkritumu šķirotājus uzskatu par garīgi nobriedušākiem kā pieaugušus cilvēkus, kas staigā uz baznīcām svecītes aizdegt. Like, refleksija par to, kas ir labs un slikts nav obligāta? Dieva nav, un deal with that! Vismaz tur kaut kur ārā viņa nav. Tur ārā ir bezgalība un bezkaislība vismaz pret tādām niecīgām būtnēm kā cilvēks. Ja nu ļoti vajag to dievu, es ieteiktu skatīties tomēr uz iekšu.

Jā, bet ja par tiem abortiem, mani joprojām interesē jautājums, kā bez mītiskās pasaules uztveres baznīca tiek galā ar jautājumu, kad tieši rodas cilvēks? Viena lieta ir visi bioloģiskie fakti jau parastā gtūtniecībā, par cilvēku un cūku hibrīdiem nemaz nerunājot. Un otra lieta ir tā slavenā dvēsele, kas dzīvniekiem nepiemītot. Kurā brīdī tad tā sāk apdzīvot to nedzimušo būtni?