Revolutionary Road is one hell of a movie.

Lai gan tā ir filma par average american family, to pilnīgi noteikti var saukt par šausmu filmu. Filma jau nepasaka neko tādu, ko visi jau nezinātu, vienkārši parasti cilvēkus pasargā pieklājība, iejūtība un lietu nesaukšana skaļi vārdā. Turpretī šī filma turpina tev kliegt sejā, un tev īsti nav kur paslēpties. Tu, protams, vari apturēt pašu filmu, ievilkt elpu, vai nolemt to tālāk neskatīties.

Vēl šī filma, manuprāt, veiksmīgi parāda to, ka cilvēkiem neizbēgami ir dzumumspecifiskas lietas, no kā baidīties. Lielākā daļa, protams, ir vispārcilvēcīgas, un daļa specifikas izriet no sabiedrības ekspektācijām, bet tā viena viena atšķirība ir tik harsh.

Lai vai kā, cilvēki jau sen ir meklējuši līdzsvaru starp turēšanos visiem spēkiem pretī dzīves brāzmām, un ļaušanos brīvam kritienam, tāpēc ir bijuši gan ciniķi, gan stoiķi, gan citi mēģinājumi laifkoučot sevi un citus. Šķiet, ka šī filma arī ir par izvēles šausmām, un ja prasītu man, es noteikti tās stādītu augstāk par nāves šausmām.

Bet runājot par mazajiem dzīves prieciņiem, es būšu iemācījies novērtēt rīta kafiju. Tas nav nekas oriģināls, bet šī ir lieta, kas man patīk tā trūlī un dīplī. Cilvēks, piemēram, var visu mūžu meklēt mīlestību, un ja atrod, tas nav nekāds halucinogēns trips mūža garumā. Un ja neatrod, vai arī šaubās, ka bija atradis? Diezgan briesmīgi. Reizēm tas kafijas mirklis ir ļoti īss, bet viņu var dabūt katru rītu. Un kas vēl krutāk, ja kādu rītu viņš nav bijis, arī tas ir ok. Nekādu dvēselisku moku.

Citiem vārdiem sakot, manuprāt, diezgan kruta filma, bet nesakiet, ka nebrīdināju. Skatoties šo filmu, ik pa brīdim par to parādīsies sajūta, ko ļoti labi raksturo filmas pēdējais kadrs. Cita starpā, all the credit goes to mans mīļākais kinokritiķis, kas brīdināja, ka būs čerņa, bet es nenojautu, cik liela.