Runājot par tradicionālo vērtību sabrukumu, Kramer vs. Kramer noskatīšanās lika pārdomāt dažas lietas.

Pirmkārt, laika distance no filmas tapšanas brīža līdz šodienai ļoti akcentē izmaiņas pasaules uztverē. Zinu, nav pārāk oriģināla atziņa. Diezgan nepārsteidzošā kārtā ir diezgan daudz filmu par attiecībām, tai skaitā par attiecību izbeigšanos. Oriģinalitātes meklējumos šo stāstu var mēģināt stāstīt no vīrieša, sievietes, bērnu, vecāku, draugu un citām perspektīvām, un kaut kad varētu šķist, ka šinī stāstā neko jaunu vairs nav iespējams pateikt. Bet ja salīdzina nesen iznākušo critically acclaimed filmu Marriage Story ar Kramer vs. Kramer, atkal jau nepārsteidzošā kārtā viņas ir ļoti dažādas, neskatoties uz ļoti lielām līdzībām dažos stāsta elementos.

Bet tas nav pats galvenais, par ko lika padomāt Kramer vs. Kramer. Man visvairāk nodarbināja jautājums, kā cilvēki sevi ir ietrikojuši tik ekstrēmā vientulībā, mēģinot sekot kaut kādiem sociālajiem kodiem? No džeka aiziet sieva, un viņam pēkšņi ir tik lielas problēmas, ka viņam pat varētu nebūt laika emocinālam pārdzīvojumam par šo faktu. Filmā, protams, tika attēlots ekstrēms gadījums, un dzīvē visdrīzāk bērns tiktu vecmāmiņas gādīgajās rokās, un kaut kad būtu piedzeršanās ar draugiem, kuri pastāstītu, cik sieva ir nepateicīga kuce, bet nevar arī dzīvē nenovērot to, kā cilvēki pārī ir tendēti uz pašizolēšanos. Un kas īsti ir bērni šinī gadījumā? Ok, konkrētajā filmā tēvs ar dēlu sāka veidot attiecības, bet pieņemu, ka dzīvē ir daudz gadījumu, kur bērni kļūst par šķirtās laulības mēbeli, kurai bija kaut kāda jēga konkrēto attiecību nākotnes kontekstā. Tev bija dzīves plāns "A", un pēkšņi tu attopies rūpēs par šī plāna gruvešiem, un fakta, ka nav pat īsti laika padomāt par plānu "B".

Filma iznāca 1979. gadā, kad sociālais aktīvisms tradicionālo vērtību piekritējiem jau krienti bija pabojājis dzīvi. Bet tieši šis vientulības moments man liek domāt, ka viss jau bija sabrucis krienti pirms tam. Tādā ziņā visas padomju šķirtās ģimenes ar vecmāmiņām un onkuļiem bija krietni tradicionālākas. Tas ir tāds kā nesaprotami funkcionējošs organisms, kas galau galā nonāk pie kaut cik veiksmīga rezultāta, pat ja kaut kas šinī organismā līdz galam pareizi nefunkcionē. Un tagad, kad mēs esam sasmēlušies rietumu demokrātijas vērtības un paradumus, tā vien gribās teikt, ka varbūt jālauž šīs "tradicionālās vērtības" līdz galam? Un kaut kādā ziņā tas arī notiek, un cilvēki veido cita veida kopienas, kas nav balstītas asinsradniecībā. To, protams, dara tie, kas uz to ir spējīgi. Pašironija intended. Tie ir citi organismi ar citām supporta sistēmām, kas aizņemas patiešām strādājošus mehānismus arī tradicionālām sistēmām. Cita starpā šis manī vairo pārliecību, ka neviena sociāla kustība neizraisa pārmaiņas, bet drīzāk reaģē uz jau mainījušos objektīvo realitāti. Protams, viss tas sociālais aktīvisms ir vajadzīgs, lai izrunātu lietas, un vienotos par jaunajiem spēles noteikumiem, bet viņš maz ko iznīcina. Es domāju, ka daudz vairāk iznīcina visādi sociopāti un autisti, kas aizraujas ar dabas procesu pētīšanu, paralēli izdomājot, kādu praktisku labumu no šīm jaunajām zināšanām iegūt. Jeb runājot metaforās, vispirms kāds nāk ar kuvaldu, un izlauž perfekti funkcionējošā mājā caurumu, un tad viņam seko citi, kas mēģina visus mierināt, sarunāt, kā turpmāk tiks organizēta dzīve mājā ar šo caurumu, un varbūt vajadžetu uzbūtēt kādu jaunu žogu vai jumtu virs šī cauruma.