Vienam manam klasesbiedram, kurš citiem cibiņiem ir kolēģis, un vēl citiem cibiņiem arīdzan klasesbiedrs no vēl agrākiem laikiem, pamatskolā esot bijusi iesauka "smiekliņš". Viņš spēja tā, ņe za huj, sākt rēkt pilnā rīklē. Adoptējoties kolektīvā, šī parādība mazinājās, un vēlāk, iepazīstot šo dīvaino cilvēku, par biedu skolotājiem mēs kļuvām čomi un kretīnu tandēms. Videnē es vispār iemācījos, ka tie slavenie pirmie iespaidi par cilvēku bieži vien ir tik maldīgi, kas vēlāk dzīvē ir apstiprinājies ne vienu vien reizi.

Nu, lūk, lai pierādītu savu divkosību, varu piebilst, ka tā satori radība, kas šorīt pa rādžiņu runāja, ir viena kaitinoša būtne. Savu monologu papildināt ar smieklu iestarpinājumiem vietā un nevietā ir kaut kādas neirozes pazīme? Varbūt, pirms doties uz tiešo ēteru, ir vērts iedzert piparmētru tēju, vai veikt kādus elpošanas vingrinājumus? Smieties par saviem jokiem jau ir nestils. Smieties sarunas laikā, kurā ir maz kā smieklīga, ir vispār kā iet pa ielu, un rādīt ar pirkstu uz cilvēkiem.