Vakar vakarā man pajautāja, vai es šodien iešu uz treniņu. Kontekstam - es svētdienas vakaru pavadīju traumās. Vakar saņēmu gala, gala lēmumu*, ka nekas lauzts man nav. Man jau šķita, ka es esmu drusku nomierinājies, un mēdzu neskriet uz treniņu akurāt ar kruķiem, bet var jau būt, ka tas ir pašapmāns, un visas manas rīcības apkārtējiem joprojām liek domāt citādāk. No trešās puses, ja jau mani mēdz saukāt par borderkolliju**, nevajadzētu būt pamatam domāt, ka kaut kas ir būtiski mainījies.

* Izrādās traumu dežūrārsta slēdziens var tikt pārbaudīts kaut kur centralizēti, un tad ir jāiet uz datamed.lv skatīties gala, gala lēmums.

** Ir mēmes par to, ka borderkolliju loģika lauztas kāja gadījumā ir - it's ok, I'll run it off.

Izskatās, ka šis ceļojums (pun was not intended, but it makes sense) liks pārskatīt attiecības ar manu treneri. Tā kā šī boksa/kikboksa lieta sāk kļūt par couple thing, man būs savi treniņi pie sava trenera, un kopīgie treniņi pie otra trenera. Un es arī nepretojos šim uzstādījumam, jo tie ir diezgan dažādi treniņi pat tad, kad viņos ir jādara tās pašas lietas, un man jau sen gribējies diversicēt šo pieredzi, bet tam drusku traucēja lojalitātes jautājums. Šinī situācijā mans treneris diezan pavirši iztērēja savu uzticības kredītu, kas bija aizlienēts no manis. He had his chance, he fukced up it a little bit.

Šorīt mani informēja, ka Didrihsone esot piezemējusies tajā pašā provincē, uz kuru mēs rīt izlidojam. Es domāju, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet ņemot vērā, ka pie mana trenera nāk arī visādi influenceri, un es viņus uz aci nemāku atšķirt no parastiem cilvēkiem, es neko nevaru izslēgt.

Visādi citādi es ceru, ka nedēļas laikā būšu iemācījies nostāties špagatā, vai vismaz izmēģinājis "american dancing" kā Van Damme.

https://www.youtube.com/watch?v=CE8XKeN0zk4

Es tagad drīkstu dzert arī tēju. The joy!

Pašreizējā diēta man būs iemācījusi pazemību. Un lieku reizi atgādinājusi par mūsu trauslo ķermenīšu ierobežotajām spējām. Kā arī to, ka katrai lietai, ko tu liec savā ķermenī, ir milzīga ietekme, un tur pat nevajag neko tik dramatisku kā, piemēram, alkohols.

Iespējams, ka tie, kuri regulāri seko gavēnim, šo jau zina, bet daži paredzami un neparedzami novērojumi:

* Bada intensitāte ir mazinājusies, bet nav gluži tā, ka tā ir pārgājusi pilnībā. Kā jau es gaidīju, ir diezgan grūti šādā veidā pieēsties līdz ilgstošam sātam.

* Galvassāpes, reiboņi un bezspēks. Arī šis ir mazinājies, bet nav pazudis pilnībā. Taču vienu dienu kaut kad sākumā es galvenokārt pavadīju ēdot un guļot, un arvien pieaugošām galvassāpēm. Nu jau es varu paēst, uzreiz pēc tam nevēloties mazliet pagulēt, un arī galva sāp reti un ne pārāk stipri.

* Viens no veidiem, kā ķermenis taupa enerģija, ir pazeminot ķermeņa temperatūru. Nu jau tā ir pacēlusies līdz 36.4, bet tā noteikti vēl nav mana normālā ķermeņa temperatūra, un sākumā bija vēl mazāk. Pieņemu, ka no turienes arī salšana, par kuru mani brīdināja uzreiz. Šo es, protams, uzzināju, kad sāku apsvērt, vai gadījumā es neesmu saslimis.

* Kognitīvo spēju pazemināšanās. Grūti koncentrēties lietām, kas prasa fokusu, bet arī ikdienišķā komunikācijā reizēm parādās grūtības. Arī fiziskas kustības bieži vien notiek automātiski, un sasaiste ar apziņu mēdz būt lēna. Piemēram, stāvēt pie atvērta skapīša, un domāt, kāpēc tu viņu esi atvēris.

* Nezinu, vai tas ir atsevišķs punkts, vei iekļaujas iepriekšējā, bet ir nelielas bezfilmas. Īpaši augstas intensitātes nodarbēs. Tā nav bezsamaņa, bet drīzāk apjukums, kad tu atkal pieslēdzies apkārt notiekošajam, un tu īsti neatceries pēdējo brīdi, kad tu esi sekojis tam, kas notiek apkārt. Tai pat laikā tas nekādi netraucē pašai darbībai. Domāju, ka visi pamanītu, ja es pēkšņi apstātos futbola laukumā.

Atgriežoties pie tēmas par vēlmi un vajadzību lietot dažādus dzērienus. Izrādās trenera ģeniālā doma nav nelietot alkoholu, bet vismaz pirmās piecpadsmit dienas lietot tikai ūdeni. Es nebiju sajūsmā par Gaujas bezalkoholisko dzērienu izvēli, bet nupat sanāk, ka es divas nedēļas vispār varu neskatīties krogu virzienā. Lai gan dzērienus lietojošā kompānijā varbūt man ļautu sēdēt ar savu ūdens pudeli.

Bet tas nav viss. Ēdienam man aizliedza lietot pat sriraču, kas beisiklī izslēdz gandrīz visu ārpus mājas gatavotu ēdienu. Šinī kontekstā iespējams meiko sensu tas, ka man esot jāēd vairāk. Pie tik plain diētas iespējams pat gribēsies ēst vairāk. Bet faking hell cik šis viss ir nesavietojams ar ēšanas traucējumiem. Tagad man šķiet, ka tomēr vajadzēu padomāt par alternatīvu veidu, kā smadzenēs dabūt kādu dopamīna devu.

Let me tell you, kāpēc man patīk Nike.

Mani pirmie "basketbola" apavi bija Converse. Pēdiņas es lieku tāpēc, ka es viņus, protams, pamatskolā valkāju ne tikai spēlējot basketbolu. Tie bija tie laiki, kad Converse vēl ražoja basketbola apavus, un uz basketbola bumbas bija rakstīts Spalding. Tie bija tādi zamša apavi, ar kaut kādām plastmasas iekšām, kas eventuāli sabira. Es neatceros, kādos apavos es spēlēju basketbolu vēlāk, bet formfaktors bija apmēram viens - ādas vai kompozīta materiālu apavi, kas fiksē potīti. Es skatos, ka šobrīd ir ļoti populāri ir Džordani, kādu man nebija, jo Nike veikalā tie maksāja kaut kādus 150 latus. Latus, Karl, un deviņdesmitajos, kad es vēl nestrādāju IT jomā, kurā toreiz tik daudz arī nemaksāja.

Un tad pirms kādiem gadiem piecpadsmit pienāca brīdis pirkt jaunus basketbola apavus, un mums, lielkorporācijas basketbola komandai, bija atlaides Naikiem. Es diezgan skeptiski skatījos gan uz modernajiem sintētiskajiem materiāliem (man ir bijušas alerģijas no sintētiska ikdienas apģērba), gan vājprātīgajām krāsām. Bet tā laika problēmas ar ahileja cīpslām man lika tomēr dot iespēju pelēkiem Hyperspeed. Un, dēm, cik ļoti mans viedoklis mainījās. Vēlāk sekoja visādas klapatas ar boksa apaviem, bet tā skepse pret modernajiem materiāliem man salūza toreiz, iegādājoties pirmos sintētiskos Naikus. Un sakiet ko gribiet par grīdī korporācijām un kapitālismu, bet tas ko Naiks dara tehnoloģiski ir diezgan fantastiski. Visi hi-tech jauninājumi tiek izmēģināti uz lielajām zvaigznēm, kur katra apavu pāra pašizmaksa ir nepaceļama amatierim, un pēc tam tas viss nonāk masu ražošanā par saprātīgām naudām.

Cita starpā pareklamēšu internetveikalu. Es daudzas reizes esmu bičojis par Latvijas sporta apavu pieejamību - cena, izvēle. Es ļoti atvainojos, bet visi tie About You, un vēl sazin kādi online veikali nepārdod sporta apavus. Varbūt es kaut ko atrastu paskriet pa skrejceļu, bet futbolam vai boksam ir ļoti vāji, vai pat vispār nekā. Un tad es atklāju dāņu internetveikalu www.unisportstore.com. Viņi gan laikam specializējas futbola inventārā, bet man patīk viss. Protams, tieši mana izmēra rozā iekštelpu futbola viņiem šobrīd nav, bet es esmu jau vairākas reizes gājis viņus pirkt, jo atlaide - džīzas! Tu ieeja salidzini.lv vai amazon.de, un tev nav šaubu, ka tev jārīkojas ātri. Also, ja kāds prot soctīklus, tad tas ir šis internetveikals. Visi materiāli ir ļoti nolaizīti un pareizi, bet tomēr īsi, saprotami, informatīvi. Nevis kaut kāds random jūtjūberis, kas desmit minūtes vārās, un pat kasti līdz galam vēl nav izpakojis.

Esmu iesaistījies apkaimju futbola turnīra Grīziņkalna futbola komandā. Futbolu es spēlēju, savas dienas pārsvarā pavadu Grīziņkalnā - šķiet visai loģiski. Es vienīgi vienmēr aizmirstu par cilvēcisko faktoru. Lai gan jāatzīst, ka ideja veidot Rīgas apkaimju futbolu turnīru principā ir par cilvēcisko faktoru. Bet tas grupas čats mani nejēgā kaitina. Iespējams tam ir sakars ar to, ka tas atgādina darba komunikācijas absurdo nespēju fokusēties uz problēmu. Un futbols nav tik sarežģīta lieta - spēlēt gribētāji noorganizē laukumu, formas, bumbu, laiku, un dodas spēlēt. Nu neinteresē man komandas biedru likstas ar sastrēgumiem, vai cik grūtā grupā mēs tiksim. Ja es gribētu kāpt uz pjedestāla, es drošvien izvēlētos citu sporta veidu.

https://youtu.be/QjL7D33xpS4

Kad tev pēdējo reizi treneris ir mēģinājis trāpīt ar tenisa bumbiņu pa galvu? Jāprecizē gan, ka tā bija daļa no treniņa, nevis amizants atgadījums. Bija arī citas aizraujošas epizodes, bet tās neizklausītos tik interesanti cibas ierakstā.

Negatīvs Covid tests, un vēl viens pierādījums tam, ka fasting nav paredzēts visiem. I mean, ļoti uzmanīgi ar šo lietu. Es te lasu twittera tievētājus, un ar šausmām lasu par treniņiem trīs reizes nedēļā. Jā, labi, paskriet, paspārdīt bumbu, lūdzu, bet ņemiet, lūdzu, pulsometru. Vismaz kaut kādu. Ja mērķis ir tieši mazināt svaru, nav sevi jānogalina treniņos. Pietiks ar diētu.

Mācība sev pašam būs pareizi likt modinātāju, un labāk plānot ēšanas un treniņu grafiku. Stunda, pusotra pirms treniņa ir par vēlu. Es zināju, ka tas ir nepareizi, bet es negaidīju, ka tam būs tik nopietnas sekas. Vēl viena lieta ir tomēr piedomāt par to, kas notiek ar tavu pulsu. Ja parasti ir "A", bet tagad ir "B", tā ir pazīme, ka kaut kas nav kārtībā, un nevajag likt piektajā ātrumā. Norāvu dažus slimošanas simptomus, aizbraucu uztaisīt testu, pēc atpūtas dienas aizgāju uz treniņu normālos apstākļos, un viss atkal bija kārtībā. Dažas lietas visdrīzāk pāries pēc kādas nedēļas.

Ja mazliet filozofiskākā gultnē, tad dažos aspektos rūpes par sevi neatšķiras no rūpēm par uz palodzes audzētu tomātu. Tas nav mistisks proces, bet tas ir arī savīgs process. Īpaši, ja no tā tomāta labklājības ir atkarīgs tas, vai tavai personībai būs kur dzīvot.