Ziemai vajag citu riteni. Ar šo mēs esam pārāk labās attiecībās.

Man tomēr šķiet, ka tā ziema ir iestājusies mazliet par ātru. Bet labi, es pagaidām spītīgi turpinu nevilkt mēteli un braukt ar riteni. Kas attiecas tieši uz riteni, tad vakar no rīta likās diezgan traki braukt pa tādiem ceļiem, bet jau vakarā man traucēja vienīgi sejā lidojošais sniegs. Būs mazliet jāpārplāno maršruts, bet pašreizējais sniega daudzums un mazie mīnusi šķiet tīri piemēroti tam, lai neko daudz nemainītu transporta jautājumā. Jo auto pilsētā šīs neērtības neatsver.

Cita starpā mazajā Stokpotā šodien bija kapāts rīperis. Vai birds eye. Anyway, ļoti jauks kopromiss, lai izdabātu tiem, kas ģībst jau no četrinieka, un lasa okru ārā no gambo, jo domā, ka tas ir kaut kas nenormāli ass.

Man drusku ir aptīrījuši riteni. Nekas tāds sirdij tuvs nav pazudis, mani vairāk pārsteidz šīs sīkās zādzības loģika. Ievēroju, ka lejā kāpņutelpā stāv vairāki riteņi, kas jau ir noputējuši, tāpēc nolēmu, ka ir salīdzinoši droši, ka vēl viena riteņa parādīšanās nevienu neieinteresēs. Tomēr diezgan ātri ieinteresēja. Ritenis bija aizlēgts, bet ne pieslēgts, tāpēc teorētiski viņu varētu aiznest prom, kas netika darīts. Faktu, ka kaut kas ar riteni ir noticis, piefiksēju, jo uz zemes mētājās ķēde ar piekaramo atslēgu, acīm redzot tā bez atslēgām nav sķitusi interesanta. Es pat no sākuma nodomāju, ka bērnudārza iemītnieki ir izrevidējuši manu velo somu. Velo somas, izrādās, vairs nav, vēl ir pazudis viens skrūvgriezis, uzgriežņu atslēga un pumpja šļauciņa. Pieņemot, ka zaglis nav gribējis stiept teju trīsdesmit kilogramus smagu riteni, bet kāpēc tad nenoskrūvēt lampas, nesavākt savilcēju gumiju, kas aptīta ap bagāžnieku? Tas teju izskatās pēc atriebības žesta, nevis zādzības. Kas tieši ir darījies šī cilvēka galvā?

Tā, draugi velorasti, Grīziņkalns naktī ir kaut kas burvīgs. Tur ir zināmi labirinti, lai no ziemeļu puses tiktu augšā. Jo trepes. Bet pie pieminekļa ir tik jauks nobrauciens. Tik jāatrod kur var ilgi bremzēt. Taisni ir iela, uzreiz pa labi ir pakāpiens. Kaut kur pa vidu jānotrāpa.

Citādi braucu skatīties ko Artilērijas un Lienes ielā filmē. Daudz ūdens, dūmu mašīna. Tā arī nesapratu.

Viņa tumsības fašonista biksīšu blogs turpina mekēt laimi dibena apvidū. Lai Viņa Gaišība saviebtos nepatikā, bildīšu, ka tās ir velorastijas biksītes. Visas tādas amartizējošas, neberzošas n'shit. Komentārus kolapsējiet paši. Es ies mazgāt matus un pilsētā.

Es, šķiet, esmu atrisinājis gadsimta problēmu ar baltajiem miltiem uzturā. Lai kā man garšotu lavašs, nu, ne tas plānais izsmiekls, bet normālā maize, viņš, nelietis, pelē. Ok, varbūt ledusskapī nepelētu. Jebkurā gadījumā, tortiļas būs mūsu viss. Paņem vienu, uzmet uz pannas, saliec virsūt ko vajag, un krāsnī iekšā. Gatavs pēc dažām minūtēm. Mazā tortiļa ļauj viegli dozēt daudzumu.

Šodienas ēdienkartē: tortiļa, Rundāles baklažānu-olīvu brušeta (jā, arī Rundālē ir itāļu filologi), cukini, garšvielas un siers pa viru. Viss. Gandrīz gribēju teikt, cik vegāniski, bet tad atcerējos par sieru.

Vēl Prizmā ir tāds leišu gaļas iepakojums uz 120 gramiem tādiem vārguļiem kā es. Desa, šķiņķis, bekons. Ok, tomātus es nopirku getliņu, bet nu šiem leišiem es nespēju atteikt.

Ja kādam ir jautājums, a ko tur dara ritenis - tā ir nodeva internāta velorastu glamūram. Ja man nozags riteni, man būs bilde ar riteni tumšā, pelēkā, mitrā un aukstā pagrabā.

Silts pirms Ziemassvētku rīts, ļaudis pēdējo reizi pirms kristus dzimšanas dodas savās darba gaitās. Kāds, raitā solī ejot, nolemj vēlreiz uzmet aci savam pirkumam no itāļu modes veikala, lai izlemtu par dāvanas iesaiņošanas stratēģiju, kāds cits rīta agrumā ir nolēmis svētkiem iegādāties ekoloģiskos kūpinājumus, un dzeramo ūdeni gurdajam rītam. Un tad ar vārdiem, vismaz domās, "me Tarzan, you Jane", šis sportiskais augums sporta pufaikā nolemj netērēt laiku pakāpieniem, bet daiļā lēcienā pēc iespējas ātrāk nonākt no bioloģisko produktu paradīzes uz šīs grēcīgās zemes. Tikmēr viņa virzienā, medījot grēcīgās dvēseles, raitā bet piesardzīgā ātrumā, tuvojas dēmons dzelzs rumakā. Tomēr, vai nu gadi nav tie, vai grēki velk pie zemes, Tarzānam pēkšņi vajag vēl divus soļus, lai nebūtu jākrīt ar seju dubļos, un šos soļus viņš sper tieši tajā virzienā, kur ved dēmona taka uz elli. Tā nu elles rumaka pakaviem kaucot, un ar tekstu, "Ups!", Tarzāna minerālūdens pudele atsitas pret rumaka iemauktiem.

"Glābiņš, par mata tiesu!", padomāja Tarzāns. "Vot pidars!", padomāja dēmons.

Ā, jā, ar visām sapulcēm, epastiem un zvaniem, gandrīz aizmirsu pasūdzēties par savām grūtajām velorasta ikdienas gaitām. Kamēr internātu bruņinieki taisa antivelosipēdistu feisīša lapas, mēs turpinām mīt pedāļus arī temperatūrā ap nulli, un nedot sūdu. Un, sāk izskatīties, ka mans ikdienas maršruts sāk kļūt arvien bīstamāks.

Pagājušajā piektdienā man piesējās viens "gājējs". Paiet viņš vēl bija spējīgs, bet konkrētajā situācijā viņš sevi uzskatīja par gājēju arī stāvot uz vietas pieturā. Nu, kopš Valdemāra veloceliņa sākumā ir sačakarēti luksofora signāli (nu, tiem, kas pārvietojas mazliet ātrāk par gājēju, drošvien, tas ir uzlabojums), esmu sācis improvizēt. Ja lietas iegrozās tā, ka man vispirms ir iespēja tikt Valdemāra ielas otrā pusē, dodos uz veloceliņu. Ja ne, pāri Valdemāra ielai nebraucu, jo darbs jau tā pat ir šinī pusē, jo tādā ātrumā ar kādu var braukt, lai neizmantotu iespēju braukt pie sarkanā, starpības nav nekādas. Kas vienā pusēm staigā gājēji, kas otrā. Nu un tad piektdienas vakarā sev aiz muguras izdzirdēju balsis. Apstājos, piekritu ar cilvēku parunāties. Figurēja tādi apzīmējumi kā "pidari", "sen sisti neesat" un "es tevi tūlīt zem trolejbusa pagrūdīšu". Uz jautājumu, kā tieši es cilvēku esmu uz ietves traucējis, viņš arī godīgi atbildēja: "Da, jūs man vienkārši besījat!" Nu, vārds pa vārdam, kunga dūša norima. Uzklausīju ierosinājumu braukt vienmēr pa veloceliņu, iepazīties ar ceļu satiksmes noteikumiem un sāpi par Lāčplēša ielu. Jautājumā par ceļu satiksmes noteikumiem man bija tieši tāds pats atbildes ierosinājums, bet, par cik normatīvo aktu nevienam līdzi nebija, katrs palikām pie sava viedokļa. Didaktikā momenta, drošvien, nebija, bet kopumā šķīrāmies kā draugi.

Savukārt svēto govju jautājumā, šodien atkal mani gribēja notriekt. Ceru tur nav korelācijas starp skvoša dienām, un mēģinājumiem mani notriekt. Tas, ka ir tādi autovadītāji bembjos ar tumšiem stikliem, kam par katru cenu mani ir jāapdzen, lai burtiski pirms manis apstātos, pie tā es esmu pieradis. Šaura piere, viena rieva, pimpis durvīs iespiests. Viņi arī auto uz ietves tur, kas vienā vietā apgrūtina pagriezienu ap mājas stūri, un sagādā papildus emocijas gājējiem, kas šausmīgi baidās no mana ķengursitamā. Šorīt bija dāmīte zaļā burbulī, kurai šķita, ka es par lēnu braucu (vispār jau zīme 30, jo tur cilvēki bērnus ved uz kaut kādu izglītošanas iestādi). Apdzina, apstājās. Bembisti, jāatzīst, vismaz pagriezienus rāda. Nu, apstājās, apstājās, ne tādas vien duras esam redzējuši. Vai tu brauc ar auto, vai ar velo, risinājums acīm redzams - apbraukt. Un tikko es sāku veikt šo manevru, madāma sāk griezties pa kreisi. Kreisos pagriezienus, protams, mēs ceturtdienās nerādām, spoguļos neskatāmies, smadzenes (nu, it kā jau virsū no muguras neuzbrauca, tad jau laikam mani pirms tam redzēja) nelietojam. Nu, būtu es ar auto, madāmai būtu sadauzīta mašīna, iespējams, lauztas ribas, moš smadzeņtrīce. A tā, ne gluži ar plānoto trajektoriju, tomēr izdevās izvairīties no kontakta ar viņas tērauda miskasti.

Lūk, kamēr citi internātos mēģina noskaidrot, kurš pilsētā ir lielākais kretīns, garā vājie turpina piedalīties satiksmē un nedot sūdu, jo visi apkārtējie ir mazi nevienam nevajadzīgi sūdi. Drošvien taisnība uzvarēs tad, kad es ar visu ciskudrili kaut kur aizlidošu pa gaisu, jo, "jūs visi man besījat", vai kāds būs izdomājis braukt kunga dūšā.

Haļavnie endorfīni, vai nē, bet šī diena tiks pavadīta cilvēkmīlestības zīmē. Īpaši pret untermenšiem. Viss tāds neizgulējies un steidzīgs, minos es pa savu ierasto maršrutu, kad zils busiņš nolemj, ka viņš ir tramvajs, un labo pagriezienu ir tiesīgs veikt bez jebkādas aizķeršanās. Nu, palika kādi 20 centimetri līdz tam, lai es ietriektos viņa pakaļējā ritenī. Un tas ar visu manevru pa labi, cik nu tur vietas vēl bija palicis.

Lai jums velojoslas uz katras ielas abos virzienos, un savas piena kastes nesiet rokās no Juglas.