Vecmāmiņas dzīvokļa pieskatīšana ir tāds ne pārāk aizraujošs vaļasprieks, tāpēc visus komunālos esmu sen jau pārmaksājis, un mēģinu pieradināt sitēmas, ka patēriņš ir nulle. Reizēm man izdodas. Bet maksājot pēdējo Electrum rēķinu, īsti nesapratu, par ko ir tie trīs eiro. Šodien ieraudzīju rēķinu.

Valstij joprojām ir Electrum kapitāldaļas? If so, kāpēc par rēķina nosūtīšanu pa pastu ir gandrīz divi eiro? Pirmkārt, es nezinu, vai ilggadējais monopols ir baigi entitled uz kapitālisma sviru izmantošanu, lai piespiestu cilvēkus pāriet uz maksāšanu internetā. Otrkārt, es domāju, ka nevienam nav baigi daudz šaubu, ka tieši pensionāri ir tie, kas turpina saņemt savus rēķinus pa pastu. Līdz ar to - wtf, Electrum?!

Krāmēju burciņas uz pudelītes, lai iebrauktu Burkā uzpildīt sadzīves ķīmiju. Nodomāju, ka vajadzētu dispenseru vietā uzskrūvēt plastmasas korķi, jo tas viss būs jāved mugursomā uz mājām, un negribētos, lai kaut kas iztek. Guess what, vai mājā ir kāda tukša plastmasas pudele? Pilna māja ar tukšām stikla pudelēm un skārda bundžām.

Dzīve ir izdevusies, kad tu esi izveidojis savu Makita kontu. Tagad car doties uz Depo pēc dēļiem un skrūvēm, un saskrūvēt sev zārku.

(Interneta veikals, kurā tika pirkta pļaujmašīna, ir izdomājusi manu e-pastu reģistrēt Makita servisa lapā.)

Neliels bekstorijs tam, ko daži jau būs redzējuši manos internetos.

Es neesmu tik liels dzīvnieku pazinējs, lai tos precīzi atpazītu pēc... atstātajām pēdām, bet bija radusies teorija, ka Junkuram ir jauns draugs. Vispirms jau likās aizdomīgi, ka Junkurs tik daudz ēd, lai gan ziema, bez šaubām, varētu būt faktors. Tad es sniegā pamanīju pēdas, kas bija par lielu pat priekš Junkura dinozaura gēniem. Bija skaidrs, ka dzīvnieks ir plesīgs un rotaļīgs, un tā kā lapsas šeit ir redzētas, junkuram bija imagināra draudzība ar lapsu.

Šodien atklājās, ka tā tomēr ir cauna. Man grūti spriest, ko par to visu domā kaķi, bet baigā draudzība vismaz no caunas puses tur nav. Šķiet, ka Junkuram par caunu arī nav liela interese - ne īsti ir jābaidās, ne īsti ir vēlme nomedīt. Tāds kaķis vien ir, tikai ož pēc suņa. Vai man ir video ar caunu? Un kā vēl ir, jo neizskatījās, ka cauna jutās nepiederīga šai mājsaimniecībai. Principā tāds pats mežonis kā Junkurs pirms dažiem gadiem, kas ir gatavs iemācīties sadzīvot ar cilvēkiem. Es tik ceru, ka caunām nav potenciāls aizsākt jaunu zoonotisko pandēmiju.

https://youtu.be/_eC82GwRSFk

Šim visam ir tāds "lauķis atbrauca uz Rīgu" vaibs. Bet man vienalga, cik sapuvušu tomātu būs manā maisiņā, bet 3 minūtes pavadītas pie Rimi ir sapuvušo tomātu vērtas. Pat bez visa kovida.

Jā, un tikpat ātri un veiksmīgi biju pieteikt jaunu ID karti. Maskačkas PMLP ir kaut kas īpašs, par to šaubu nav. Ar visu "Čo?" no pilsoņa, kas nerunā latviski, un nav jau tā, ka viņam iet viegli arī savā dzimtajā krievu valodā. Un vēl vienu pilsoni, kas rakstīja iesniegumu, kā viņš atjēdzies Sarkanajā Krustā, un vairs nevarējis kabatā atrast savu ID karti. Cita starpā viņš arī nespēja norādīt savu dzīvesvietas adresi, tāpēc viņam ieteica norādīt deklarēto adresi. Bet visi izskatījās covid-paklausīgi, un arī visas attālinātās pieteikšanās iespējas strādāja nevainojami. Viss kas man bija vajadzīgs uz vietas, bija viena ID karte, divi rādītājpirksti un viena seja, kas lielāko daļu laika bija aizklāta ar masku.

Vēl tikai IKEA, un esmu gatavs atgriezties sniegotajos mežos.

Secināju, ka man ļoti patīk pasūtīt kurināmās granulas. Šī bija tikai otrā reize, bet es jau nojaušu, ka šī būs unikāla pieredze katru reizi, bet ar paliekošu vērtību vārdā Jānis. Jānis ir ļoti pieredzējis rohlas operators. Vārdu "rohla" es iemācījos šogad, tāpēc 2020. gadu mēs galīgi norakstīt nevaram. Rohla ir tie ratiņi, ar kuriem ceļ augšā un ripina smagas paletes. Savukārt Jānis ir pieredzējis tādā ziņā, ka viņš jau ir krietni gados, tāpēc tad kad Jānis sāk operēt ar tonnu smago paleti, visi apkārtesošie aiztur elpu. Es un šoferis, protams, arī piedalāmies risinājumu meklēšanā, bet neviens neuzdrošinās apšaubīt Jāņa pieredzi un zināšanas.

Vēl viena īpatnība ir tā, kur tās granulas tiek piegādātas. Ja tā būtu rindu māja, tad braukāties ar tonnīgu paleti pa asfaltu nav pārāk liels izaicinājums, un varētu šoferi un Jāni sagaidīt čībās un ar kaķi rokās. Malkas šķūņa meža vidū īpatnība ir tāda, ka par šauru ir gan ceļš, gan vārti, gan šķūņa durvis, un no tā izriet visādi radoši risinājumi un konstrukcijas, un arī nelielas bažas par visu iesaistīto dzīvību un veselību. Es mēģinu iztēloties, kā norisinātos šī procesija, ja šo sūtījumu būtu jāpieņem sievietei. Šādu etīdi būtu pat vērts iekļaut kādā kino. Un ne jau tādā ziņā, ka es kaut kādā mērā spētu novaldīt nekontrolēti ripojošu tonnu, bet es ieņemu savu pamuļķa pozu, esmu morāli sagatavojies un jau iepriekš padomājis par visiem iespējamiem palīgmateriāliem, un ļoti piesardzīgi izsaku dažādus ierosinājumus, kas palīdzētu Jānim kravu dabūt no mašīnas līdz šķūnim, un mana iejaukšanās procesā tiek tolerēta. Sliktākajā gadījumā es varētu palēkties šīs paša paletes augstumā, ja nu tā draud mani saspiest. Varu derēt, ka sievietei Jānis neļautu procesā piedalīties, jeb citējot Keišu no kādas etīdes: "Tu te negrābsties gar manu šarmanku." Bet pasīvi un bezpalīdzīgi vērot notiekošo varētu būtu īpaši nervus kutinoša pieredze, jo Jānis ir gana jauks onkulis, lai nevēlētos viņa nāvi pienākumu izpildes laikā. Gan jau ka alternatīvu darba iespēju tuvējā mazpilsētā Jānim nemaz arī nav.

Meklējot vecām lietām jaunu pielietojumu, sameklēju jostu. Atklāju vienu īpatnēju detaļu: jostai iekšpusē ir rāvējslēdzējs. Pagaidām labākā un vienīgā mana versija ir tāda, ka tur varētu turēt zelta dālderus.

Varbūt tā nav tik neparasta lieta, un šim ir kāds cits izskaidrojums?

Ir mazliet savdabīgi meklēt filozofisku jēgu kamīna kurināšanā, bet arī tāds sīkums var izgaismot to, kā ir iespējams nepareizi interpretēt cilvēku motīvus.

Kādu laiku atpakaļ opis man rādīja, kā iekurināt kamīnu. Viņš man neparādīja pareizo veidu, viņš man parādīja divus dažādus veidus. Viens veids ir ar skaliņiem un avīzēm, tā kā to dara omīte, jo tas ir dabiski, tas ir ekoloģiski. Es vēl ilgi ticēju šim pretnostatījumam, jo bija tik daudz stāstu un piemēru. Un tad viņš visai šai smalkajai konstrukcijai uzlēja virsū benzīnu, un teica: "Bet šādi kamīnu iekuru es." Vispār nebija šaubu, ka opis ir vecs, stūrgalvīgs vecā kaluma vīrietis, kas turēsies pie saviem uzskatiem, un nekad nemainīsies. Tai pat laikā tas nebija "uzsist kulaku galdā" gājiens, to viņš piekopa savā nodabā, un centās neafišēt omītei, ka viņš tā dara. Es biju viņa noslēpuma uzticamības persona... jo pareizā dzimuma, vai varbūt pareizās dzīves uztveres.

Bet tas bija sen. Pagājušajā ziemā es empīriski iemācījos daudzas kamīna un plīts kurināšanas īpatnības, ieskaitot to, kādi mīti nav izveidojušies ap šo procesu. Varētu pat teikt, ka es tīri labi un ātri varu iekurināt kamīnu. Bet vakar es atbraucu uz laukiem ap pus desmitiem, pietiekami noguris, lai nepaliktu Rīgā ilgāk, un paliktu pa nakti šeit viens. Kaut kas man nesanāca ar pirmo reizi, un kamīns neaizdegās. Tad es paņēmu degšķidrumu, pārlēju pāri malkai, un varēju mierīgi iet līdz galam noskatīties vienu boksa maču, ko es iesāku skatīties Rīgā. Un tas šķita tik loģiski, ka tad kad tu beidzot gribi mierīgi apsēsties un neko nedarīt, bet tev tomēr ir jāatrisina vēl viena praktiska lieta, tu izvēlies ātrāko un vienkāršāko veidu, nepiešķirot tai lielāku nozīmi un vairāk laika, kā ir nepieciešams. Tas varēja nebūt par stūrgalvību. Tas varēja būt mēģinājums pateikt, ka šeit būs daudz praktisku lietu ar kurām dīlot, no kurām tu bieži nogursi, tāpēc nav nekā slikta tajā, ka tu gribēsi pārliet visam pāri benzīnu un aizdedzināt, lai varētu mierīgi apsēsties un pievērsties kaut kam citam, kas tev dod gandarījumu.

Junkurs, protams, ir brīnumiņš, bet versija par to, ka viņš savulaik varētu būt bijis sūdīgi izkastrēts, ir episka.

Citās ziņās, vai kādam ir bijusi pieredze ar kaķiem un bišu kodumiem? Es gandrīz jau biju nobriedis kaķim ar ģipsi, bet ir versija, ka tas ir tikai bišu kodums un pampums.

Saucās, nevajag liktenim spļaut sejā. Vakar noskatījos viena izslavēta seriāla pirmo sēriju, un pabrīnījos, kā vispār ir iespējams regulāri nonākt situācijā, ka sunim barības vietā ir jādod konservēts karijs, un pašam brokastu pārslas jādzer no glāzes, pienu aizstājot ar ūdeni. Es spēju saprast un atzīt dažādas emocionālas barjeras un nespējas, bet ne jau nespēju parūpēties par basic dzīvības funkcijām. Brūss Vilis un Silvesters Stalone mums ir iemāījis, ka noraujot kāju, asiņošana jāaptur ar veļas mašīnas vadu, kāja ir jāpaņem zobos, un jārāpo uz slimnīcu. Nopirkt cilvēka vai suņa cienīgu ēdienu uz šī fona ir tik vienkārši kā elpot. Tomēr pats es šorīt izmetu sapelējušu biezpiena plācenīti, un skapī atradu musli batoniņu, ko man par velti izsniedza kādā no braucieniem uz Viļņu vai Tallinu. Neizklausās pārāk traki, bet no brīvas gribas es nekad neēstu musli batoniņu. Vēl varēja uzgrauzt pirms vairāk kā nedēļas pirktu un sakaltušu ciabatu.