Saucās, nevajag liktenim spļaut sejā. Vakar noskatījos viena izslavēta seriāla pirmo sēriju, un pabrīnījos, kā vispār ir iespējams regulāri nonākt situācijā, ka sunim barības vietā ir jādod konservēts karijs, un pašam brokastu pārslas jādzer no glāzes, pienu aizstājot ar ūdeni. Es spēju saprast un atzīt dažādas emocionālas barjeras un nespējas, bet ne jau nespēju parūpēties par basic dzīvības funkcijām. Brūss Vilis un Silvesters Stalone mums ir iemāījis, ka noraujot kāju, asiņošana jāaptur ar veļas mašīnas vadu, kāja ir jāpaņem zobos, un jārāpo uz slimnīcu. Nopirkt cilvēka vai suņa cienīgu ēdienu uz šī fona ir tik vienkārši kā elpot. Tomēr pats es šorīt izmetu sapelējušu biezpiena plācenīti, un skapī atradu musli batoniņu, ko man par velti izsniedza kādā no braucieniem uz Viļņu vai Tallinu. Neizklausās pārāk traki, bet no brīvas gribas es nekad neēstu musli batoniņu. Vēl varēja uzgrauzt pirms vairāk kā nedēļas pirktu un sakaltušu ciabatu.