Lai arī cibā sāku rakstīt kaut kad 2004. gadā, pirms desmit gadiem es biju miris. 2006. gada marta beigas... oh, well. Nez ko pats viktorīnas ierosinātājs darīja tanī laikā?

Žēl, ka man darbā nav ciba.

Bet, to jau es tāpat itkā zināju, bet es neesmu īsti vīrietis. Bērnu man nav, kotletes neinteresē un riebjas, ka mani komandē. Un, lai arī unpija izpausmes forma atkal jau ir pārspīlēta un provokatīva, tai domai kas ir starp rindām es pilnībā piekrītu. Starp Marsu un Venēru ir atšķirība, un tas pat nav svarīgākais. Svarīgākai, ka savu nespēju un nevēlēšanos komunicēt nevajag slēpt zem "neviens mani nesaprot" plīvura, pats, tātad, vainīgs, un nevajag ne no viena neko gaidīt. Jā, cilvēki mēz būt viens pret otru forši, un šaujam salūtu, bet pienākums un zvaigznēs kaut kur rakstīts tas viss nav. Tas ir kaut kas iz sērijas - vai tu man tagad stāstīsi, kā man justies?

Bet, kustība "parā pupus" ir atklājusi Viestura Rudzīša šausmīgo plaģiātisma skandālu. Tas viss jau ir bijis.

http://youtu.be/1yALNSd0iME

Lasīju, lasīju es jūsu diskusijas, un tā arī gudrs netapu, par ko īsti ir cepiens. Par to, ka naudiņas par maz, bet vēlmes par lielu? Neieslīgstot akadēmiskos, vai vēl labāk, ķēķa pārspriedumos par labāko populācijas pārvaldes sistēmu, jo es esmu kā vampīri no True Blood, kas nedod sūdu par populāciju kopumā, tikai par atsevišķiem tās indivīdiem, dažas tēzes.

Kreditēšana ir bizness, kapitālisms ir biznesa organizēšanas forma. Sakiet ko gribiet, bet iespēja ieiet veikalā, un čīkstēt par to, cik viss ir dārgs, ir kapitālisma auglis, so, ceru, ka visi tā lamātāji pārtiek tikai no fare-trade produktiem. Ja ne, muti ciet. Tātad, atgriežoties pie parādu jūga, aizdevums ir vienošanās starp kreditoru un debitoru, kurā abas puses uzņemas savu daļu riska. Kā jau džungļos pieņemts, katra puse mēģinās to deķīti vilkt uz savu pusi. Risku uzņemšanās ir katra brīva izvēle. Var runāt par visa kopējā procesa ne visu pušu godprātību, bet tur drīzāk ir jautājums par izglītošanu, nevis par to, ka kāds būtu mastā tagad jārauj. Pa jaunības glupībai saistībās uz 18 gadiem var iegrābties arī bez kreditoru palīdzības, so, vai nu nedemonizējam vienu saistību formu, vai demonizējam visas.

Par dzīvokļu ņemšanu kredītā esmu mazliet mainījis savu viedokli. Normāls pieaugšanas process. Bet, toties ne fundamentāli. Kad tu nopērc zemi un māju, tu kļūsti par īpašnieku. Būtu, protams, labi, ja arī tev par viņu būtu lielāka teikšana, kā kreditoram. Savukārt, kad tu nopērc dzīvokli, tu kļūsti par akcionāru. Kopējam īpašumam (šeit es domāju kaudzi svešu cilvēku, nevis indivīdu grupu ar kaut kādu savstarpējās uzticēšanās līmeni) es neticu, tāpēc dzīvoklis ir tā pat kā Maikrasofta akcijas, vai investīciju zelts. Tas nav peļams veids, kā saglabāt savu kapitālu, vai pat veikt uzkrājumus. Bet, protams, šim assetam ir jābūt salīdzinoši brīvi konvertējamam, un, protams, neaizmirstam par riskiem.

Par pārējo piekāst. Katram, kas paņem rokās mēslu dakšas, esmu gatavs iemest arī ar bruģi.

Zobu nedodu, un olas uz cinīša nelikšu, bet man nez kādēļ ir aizdomas, ka nekad nevienai sievietei neesmu izmaksājis dzērienu. Nu, rēķina sakaksāšana, un draugu, radu un laulāto attiecības neskaitās. Es te domāju to žestu, kad džeks ar algōlu mēģina izrādīt... es pat nezinu ko mēģina izrādīt. Tas liek aizdomāties, es tagad esmu preteklis, vai tieši otrādi, cēls bruņinieks? Uz skopumu arī nevarētu novelt, jo es pat stādos priekša situāciju, kad arī tagad varētu kādai jaunkundzei izmaksāt dzērienu, ja nu tur ir kāda baigā apstākļu sakritība. Drošvien, paraustītu plecus, un tusētu tālāk.

Pirms gadiem sešiem ciba tā brutāli tika izdzēsta, un atsākās ar gārfīlda komiksiem un vecām anekdotēm, tāpēc nekādu "pirms septiņiem gadiem" nebūs. Esmu histēriska būtne. Bet ir progress, es jau atkal ne tikai trollēju un bildītes lieku, bet reizēm uzrakstu arī ko sadzīvisku.

Jā, nu tas, kas ir sacēlies dēļ Gulbja, cibai pat sapņos nav rādījies. Cibā, var teikt, kašķu par velosipēdistiem vienkārši nav bijis. Tviterī izrādās mājo pa visam cita izmēra pasaku tēli, un nebrīnīšos, ja kaut kur parādīsies tēzes, ka velosipēds ir dievam nevēlams, un to visu vajadzētu ierobežot satversmes kodolā.

Es, kurš ir veiksmīgi izbēdzis no vārda Raimonds, vārda kuru man gribēja iešķiebt pateicoties vienam pianistam, gribēju piebilst, ka no vārdu modes, šķiet, neviens nav pasargāts. Gan jau Artūri, Sandi, Renāri un citi mums tagad netrūkst, lai gan kopš bērnības pazīstu vienu Renāru, vienu Artūru, un nevienu Sandi. Atliks kādam Maigonim olimpiādē uzvarēt, un būs vakars uz ezera. Tā pat arī mēģinājums ielikt savam bērnam kādu retu vārdu var kļūt par masu psihozi, kurā var mēģināt saskatīt kopsakarības. Un tomēr neviens Živikators nespēj sacensties ar Lielās oktobra revolūcijas gadadienu bērniem. Vienvārdsakot, var izvērst kādu valodas fašismu vien gribās, izlēcēji būs vienmēr, tā pat kā populārās kultūras upuru. Katram ir savs priekšstats par to, kuri ir spēcīgi, veiksmīgi un laimīgi cilvēki, un dziļa pārliecība, ka no vārda ir atkarīga dievu žēlastība, vai iespēja, ka kāds zelta puteklis no kāda varena cilvēka uzbirs arī tavai atvasei. Vienvārdsakot var apšaubīt jebkuru vārda došanas motivāciju, sākot no divu eksotisku vārdu došanu bērniem, beidzot ar īsteni latviskajiem vārdiem, neizlekšanu vienaudžu vidū, vai vārdu meklēšanu dzimtas vēsturē. Viens pīpis, vārdu tev ir devuši senči pēc viņiem vien zināmiem apsvērumiem, viedokli tev nav prasījuši, un beigās tev ar viņu vien pašam ir jādzīvo.

Bet citādi, labs trollis ir tas, kurš jau atkal citiem liek noticēt, kāds idiots viņš patiesībā ir. Cepiens garantēts.

http://youtu.be/7gRgh_G4VPw

Anekdote #138 par izsargāšanos.

Btw, ņemot vērā mūsu vēsturisko kontekstu, neesmu diez ko pārsteigts, ka vairums ofisa planktona ir tādi viegli kreisi liberāļi. Jo ja tā padomā, kādas tad ir tās opcijas?

Ir jau mazliet jocīgi, ka absolūtajam liberālismam personas izvēļu jomā, komplektā nenāk arī ekonomiskais liberālisms. Bet, protams, ja ņemam vērā cilvēka ne pārāk lielo mīlestību pret konsekvenci un galējībām, tā ir tāda piesardzīga vēlme pēc mietpilsoniskuma. Mums ir žēl tā mazā cilvēciņa šajos dzīves džungļos, tāpēc mēs tomēr pilnīgi un absolūti neticam labajam cilvēkos, un uzskatām, ka to ekonomiku tomēr ir vērts mazliet pieskatīt. Īpaši pēc visādām krīzēm, šmīzēm, kuras parādīja, cik ļaunas ir tās bankas. Bez šaubām, personiskās brīvības daudziem saistās ar ģimenisko saišu saraušanu, tādēļ arī uz to valsti gribās īpaši paļauties. Nez, kas būtu šī kvadrāta ekstēms? Prehistoriska cilvēkveidīgo kopiena?

Pretējs šai parādībai, protams, ir kvadrāts pa diagonāli. Tāds, pie dirsas kas notiek ar valsti, uz pensiju mēs tā pat neceram, tāpēc ceram uz ūdens glāzi savā nāves stundā. Protams, ģimeniskās vērtības ļoti saistās ar audzināšanu, tāpēc visādu sorosītu aktivitātes liekas šausmīgi aizdomīgas.

Tālāk kvadrāts, ko mēs labi pazīstam, un kur ir ieskaitīts Staļinonkuls. Stingrā kulakā turam gan cilvēkus, gan ekonomiku.

Beidzamais, laikam, sanāk tāds Vanaga kapātāju kvadrāts. Tāds pilnīgs anarhisms un džungļu likumi. Nu, vai arī ļoti liela ticība labajam cilvēkos, ka neviena dzīves joma nav jāregulē.

Esmu gandrīz kā Nelsons Mandela.

No šejienes