Varētu šodien aiziet uz Talk to Me, bet es nevaru saprast, vai visi nav noguruši no A24 šausmenēm tik ļoti, ka pašmērķīga baidīšanās nav kļuvusi par jauno trendu. Apmēram kā mūzika kasetēs.

P.S. Ir vēl šodien, protams, "pasaulē briesmīgākā filma" - Dejotāja Tumsā. Not sure. Varbūt beigās tomēr būs mājās jāskatās pretenciozs ķīniešu kino. Ā, un vēl esmu dzirdējis, ka Fon Trīrs ir sācis tupīt vēl vairāk kā Melanholijas preses konferencēs, un viņu vajadzētu kancelēt kā Hermani.

Ooooooookei! Džilis filmē filmu pēc Karīnas Račko romāna motīviem. Nezinu gan, vai vakardienas filmēšanai uz Lienes ielas ar to ir kāds sakars.

Oh, god! Es nezināju, ka Creed ir Rokija filmu turpinājums.

Es negaidīju šedevru, bet bija galīgi vāji. Maksimums ko tur varēja izspiest ir tas, ka nevajag padoties. Jautājumi par varoņu rīcību motīviem tur nevienu īpaši neapgrūtināja. Varētu nepiesieties, piemēram, līdzekļiem, kas tika izmantoti mērķu sasniegšanai, bet tad tiem vismaz vajadzēja kalpot brīnišķīgajam stāstam. Stāsta diemžēl tur nebija. Pat ja tā bija filma bērniem, tā sniedza galīgi nepareizu vēstījumu. I mean, mēs nekļūstam īpaši labāki, pārvarot īpaši lielus sarežģījumus, vai pušojot sevi pāri savām spējām. Protams, ir svarīgi piespiest sevi konsekventi atkārtot tās pašas garlaicīgās lietas atkal un atkal, lai piedzīvotu progresu, bet tas nav tas pats, kas sakostiem zobiem spiest sevi pāri limitiem. Es pieņemu, ka šo filmu netaisīja Holivudas Elbakjani, un viņi kaut ko saprot no tā, kā strādā dzīve.

Man gan vietām patika operatora darbs, kas mācēja uzburt atmosfēru un klātbūtnes sajūtu. Bija tur viena Karaļa Lauvas epizode, bet caurmērā uz šādām tādām vizuālām pogām filma mācēja uzspiest. Un vēl bija kruta, ka tur bija Tony Bellew, un tie nebija tikai aktieri, kas tēlo bokserus. Lai gan Bellew varonis nebija pārāk komplicēts, un iespējams viņš vienkārši filmā bija viņš pats, bet varēja noticēt. Viss tas bravūrības šovs, ko var skatīties arī pirms īstiem boksa mačiem.

Kāpēc es šo visu skatos. Laikam es gaidu to vienu filmu par boksu, kas nesagādās vilšanos. Tā nebija arī "Million Dollar Baby" (paldies tev google, ka man bija jāieraksta "women", lai atcerētos filmas nosaukumu), tā nebija arī Southpaw, lai gan Southpaw nebija nemaz tik slikta.

Šodien Bizē vēl var paspēt uz trešo un pēdējo The Holy Mountain seansu. Es neatceros precīzi, kad es redzēju to pirmo reizi, bet visas tās mistiskās pieredzes šoreiz man likās saprotamākas. Es vienlaicīgi varu par to pasmīnēt, un arī saprast, kāpēc cilvēki tās meklē.

Cita starpā es aizdomājos par to, kāpēc cilvēkus saista viss jocīgais. Es varu derēt, ka ļoti liela daļa gāja uz šo kā uz jocīgu filmu. Es pats arī negāju meklēt kaut kādas dzīves atziņas, vai baudīt lielu mākslu. No vienas puses cilvēkus saista viss pazīstamais, jo tā ir drošība. Neliela novirze no "normas", un tiks trigerēti visi ksenofobijas atzari, kādus tik var iedomāties. No otras ir ļoti liela vilkme pa durvju spraugu apskatīties uz "tiem tur jocīgajiem" - popzvaignes, Eirovīzija, dzeltenā prese, you name it. Un es šo visu nedomāju norakstīt uz garlaicību. Es domāju, ka vilkme uz novelty ir daļa no human condition. Nez vai citā sugām arī tā ir? Katrā ziņā es skaidri zinu, kāda būtu suņa pirmā reakcija, ieraugot kaut ko nesaprotamu un jocīgu. Bet varbūt tas ir spektrs, tāpat kā daudz kas cits - ekstrāma pieturēšanās tikai pie pazīstamā, kas ir iemesls tam, kāpēc cilvēki izvēlēties ciest tajos pašos veidos, un ekstrēma vēlme meklēt kaut ko aizraujošu un nebijušu. Un lielākā daļa atrodas spektram kaut kur pa vidu. Un varbūt pat dažādās dzīves jomās cilvēki atrodas spektra dažādos galos.

Lasīju komentāru, ka pirms Barbarian skatīšanās nevajadzētu neko zināt par šo filmu, un kaut kādā ziņā varu piekrist. Tai pat laikā man netraucēja, ka es šo to palasīju pirms tam. Es esmu redzējis daudz šausmu filmas savā mūžā jau no šešu gadu vecuma, tāpēc parasti mani neķer filmu viedotāju mēģinājumi sasniegt manus primitīvākos instinktus. Bet šis bija smart, I give you that.

Es nezinu, kur vēl viņu rādīs, bet Matīsa Kažas "Ūdens garša" ir diezgan amazing. "Kino un mēs" bija labi, un šī pat man patika pat drusku labāk, lai gan kocepts abām līdzīgs.

Pēc daudziem gadiem noskatījos vēlreiz "Until the Light Takes Us". Yep! Joprojām tā ir ļoti laba doķene. Iespējams pat diezgan laba ne tikai uz citu doķeņu fona par šo tēmu.

Tā es gatavoju prezentāciju par "Lords of Chaos". Daudzas manas domas par žanru tika atskaņotas dokumentālajā filmā, tikai varbūt citiem vārdiem. Kas laikam nozīmē to, ka es smagi nekļūdos, and I'm in the right place prezentēt "Lords of Chaos". Es neatteikšos no visām savām identitātēm, un šī identitāte nebūs izņēmums, tāpēc man vienmēr būs lietas ar krāsainiem galvaskausiem arī tad, kad staigāšu apkārt apskaujot cilvēkus, un mīlot visu pasauli. Vēlme iepriecināt cilvēkus ar krāsainām lampiņām, un vēlme nodedzināt pasauli līdz ar pamatiem ar visu tās stulbumu - abas sakņojas vēlmē mīlēt labāku pasauli. Vienu no tām vienīgi pavada savas bezspēcības sajūta.

https://letterboxd.com/film/until-the-light-takes-us/

Esmu Black Mirror ceturtajā sezonā, un neesmu drošs, ka atlikušajās sērijās būs tādas pērles, kā pirmajās divās. Bet bērnu un vecāku attieības filmās mani vispār diezgan trigerē pat par banālām tēmām. Es pieņemu, ka dzīvē tas gluži tā nenotiek, ka vecāku stulbie lēmumi ir acīmrezami stulbi jau pašā sākumā, citādi mēs te visi būtu super laimīgi bumbulīši.

"Through this iron sky
That's fast becoming our minds
Over fear and into freedom"

https://youtu.be/ELKbtFljucQ

Klips: https://youtu.be/WoCSeIY0xdo