Pēc daudziem gadiem noskatījos vēlreiz "Until the Light Takes Us". Yep! Joprojām tā ir ļoti laba doķene. Iespējams pat diezgan laba ne tikai uz citu doķeņu fona par šo tēmu.

Tā es gatavoju prezentāciju par "Lords of Chaos". Daudzas manas domas par žanru tika atskaņotas dokumentālajā filmā, tikai varbūt citiem vārdiem. Kas laikam nozīmē to, ka es smagi nekļūdos, and I'm in the right place prezentēt "Lords of Chaos". Es neatteikšos no visām savām identitātēm, un šī identitāte nebūs izņēmums, tāpēc man vienmēr būs lietas ar krāsainiem galvaskausiem arī tad, kad staigāšu apkārt apskaujot cilvēkus, un mīlot visu pasauli. Vēlme iepriecināt cilvēkus ar krāsainām lampiņām, un vēlme nodedzināt pasauli līdz ar pamatiem ar visu tās stulbumu - abas sakņojas vēlmē mīlēt labāku pasauli. Vienu no tām vienīgi pavada savas bezspēcības sajūta.

https://letterboxd.com/film/until-the-light-takes-us/

Esmu Black Mirror ceturtajā sezonā, un neesmu drošs, ka atlikušajās sērijās būs tādas pērles, kā pirmajās divās. Bet bērnu un vecāku attieības filmās mani vispār diezgan trigerē pat par banālām tēmām. Es pieņemu, ka dzīvē tas gluži tā nenotiek, ka vecāku stulbie lēmumi ir acīmrezami stulbi jau pašā sākumā, citādi mēs te visi būtu super laimīgi bumbulīši.

"Through this iron sky
That's fast becoming our minds
Over fear and into freedom"

https://youtu.be/ELKbtFljucQ

Klips: https://youtu.be/WoCSeIY0xdo