Pagājušonakt piedzīvoju četrus dažādus pasaules galus: ekoloģisko (sugas izmirst), mitoloģisko (kaut kādi gari), tehnoloģisko (robotu uzbrukums) un vēl kaut kādu. Pašsajūta kā pēdējam sūdam. Varētu iet aprunāties ar zemapziņu, kas par šaizi?

Grāmatas vakar nelasīju, ja neskaita mikroprocesora specifikāciju, un arī mēness fāzes neliecina par ļaunu, ja neskaita ceļu satiksmes dalībniekus. Bet nakts murgi bija episki. Murgi tādā ziņā, ka naktij būtu jābūt laikam, kad prātu nenodarbināt ar sarežģītām konstrukcijām.

Pirmajā epizodē bija par kaut kā miršanu, iznīkšanu, un tas bija jāslēpj no plašākas sabiedrības. Ne tādā ziņā, ka tur bija kaut kas noziedzīgs, šokējošs vai ļauns, vienkārši ne vienkāršu cilvēku prātiem. Runa bija par kaut ko abstraktu, bet, cik beigās sapratu, tam bija jābūt pagrieziena punktam cilvēces vēsturē, pēc kura cilvēku populācija sāktu samazināties bez ārējo faktoru ietekmes, tādu kā epidēmijas, kari, dabas katastrofas.

Savukārt rīta pusē tika novērots fenomens, kad pasaulē sāk izplatīties parādība, kad lietas un dzīvas radības sāk sastingt. Sasniedz kaut kādu matēriju piesātinājumu 20.99 kaut kādās mērvienībās un sastingst. Tad nu bija tas gods izmeklēt šīs parādības cēloņus. Piemēram, kādu koka gabalu, kas ir sastindzis, nevarēja vairs aizdedzināt.

Nez, kas būs šonakt, pēc otrā akadēmiskā cēliena?

Par vecumu, šķiet, varētu liecināt tas, ka skraidot vēsā vakarā pa āru, locītavas paliek tādas neelastīgas. Benzīntankā pērkot alu secināju, ka pudeles īsti viegli vairs nevar noturēt. Un vēl kustības traucējumus rada vakar, kā izrādās, sadauzītā kāja.

Un, iespējams, tieši sasistās kājas dēļ šorīt pamodos nīgrs. Sapnī biju guvis diezgan nopietnas traumas. Tiekot līdz ārstam, ieraugot visas vaļējās brūces, pirmā doma bija tāda - tas nevar būt, tas ir sapnis! Ir man tāda maniere sapnī apjēgt, ka es patiesībā sapņoju, ja notikumi nepakļaujas vispārējai loģikai. Pēc pāris sekunžu pauzes, un secinājuma, ka pamošanās proces nenotiek, nācās izlemt - nu, labi, tad jau šujiet.

Es ar, es ar šonakt sapņoju dīvainas lietas. Pilnmēness, kā nekā, nāk virsū.

Piedalījos es kaut kādā sabiedriski nozīmīgā pasākumā, kaut kas tika prezentēts, kaut kas atklāts, vienvārdsakot, cilvēki tiek informēti, ka dzīvot kļuvis labāk, dzīvot kļuvis vieglāk. Visi darbi, protams, noritējuši ne bez sabiedrībā pazīstamu uzņēmēju līdzdalības. Nu, ir tādi uzņēmēji, kam ir labs lobijs politiskās aprindās, viņi vēl medijus pērk. Tad nu viena bijusī žurnāliste pastāsta savu stāstāmo, kas tad nu ir izdarīts, cik tas viss ir labi, cik tas ir forši. Vienvārdsakot pīārs, bet lieta jau cilvēkiem vajadzīga, neko neteiksi. Tad tribīnē uzraušas Timrots, un stāsta apmēram to pašu, līdz pēkšņi sāk gvelzt par to, kāds malacis ir bijis Šlesers, cik ļoti liels nopelns ir tieši viņam šī pasākuma realizēšanā. Absolūti refleksīvi no manis, kurš atrodas makaroniem apkārtā pūļa vidū, atskan sauciens "šļūūhāāā". Nu, apmēram kā lācis no internetiem. Pasākums, protams, norauts, Timrots spļauj uguņus, meklē vainīgo, draud izvērst sankcijas, kā, piemēram, atņemt tiesības vadīt auto uz mūžu. Cilvēki šokā, trolejbusā krīt tante.

Šonakt no kaut kādas pensionāres pirku kaut kādus limitētos vinila boksus. Viņai bija Metallica, vāl kau kādas must have plates, un arī kaut kāds mērčendaiss. Mēģināju izgrābt labāko, kas man par atlikušajām 150 eirām sanāca.