Par vecumu, šķiet, varētu liecināt tas, ka skraidot vēsā vakarā pa āru, locītavas paliek tādas neelastīgas. Benzīntankā pērkot alu secināju, ka pudeles īsti viegli vairs nevar noturēt. Un vēl kustības traucējumus rada vakar, kā izrādās, sadauzītā kāja.

Un, iespējams, tieši sasistās kājas dēļ šorīt pamodos nīgrs. Sapnī biju guvis diezgan nopietnas traumas. Tiekot līdz ārstam, ieraugot visas vaļējās brūces, pirmā doma bija tāda - tas nevar būt, tas ir sapnis! Ir man tāda maniere sapnī apjēgt, ka es patiesībā sapņoju, ja notikumi nepakļaujas vispārējai loģikai. Pēc pāris sekunžu pauzes, un secinājuma, ka pamošanās proces nenotiek, nācās izlemt - nu, labi, tad jau šujiet.

Es ar, es ar šonakt sapņoju dīvainas lietas. Pilnmēness, kā nekā, nāk virsū.

Piedalījos es kaut kādā sabiedriski nozīmīgā pasākumā, kaut kas tika prezentēts, kaut kas atklāts, vienvārdsakot, cilvēki tiek informēti, ka dzīvot kļuvis labāk, dzīvot kļuvis vieglāk. Visi darbi, protams, noritējuši ne bez sabiedrībā pazīstamu uzņēmēju līdzdalības. Nu, ir tādi uzņēmēji, kam ir labs lobijs politiskās aprindās, viņi vēl medijus pērk. Tad nu viena bijusī žurnāliste pastāsta savu stāstāmo, kas tad nu ir izdarīts, cik tas viss ir labi, cik tas ir forši. Vienvārdsakot pīārs, bet lieta jau cilvēkiem vajadzīga, neko neteiksi. Tad tribīnē uzraušas Timrots, un stāsta apmēram to pašu, līdz pēkšņi sāk gvelzt par to, kāds malacis ir bijis Šlesers, cik ļoti liels nopelns ir tieši viņam šī pasākuma realizēšanā. Absolūti refleksīvi no manis, kurš atrodas makaroniem apkārtā pūļa vidū, atskan sauciens "šļūūhāāā". Nu, apmēram kā lācis no internetiem. Pasākums, protams, norauts, Timrots spļauj uguņus, meklē vainīgo, draud izvērst sankcijas, kā, piemēram, atņemt tiesības vadīt auto uz mūžu. Cilvēki šokā, trolejbusā krīt tante.

Šonakt no kaut kādas pensionāres pirku kaut kādus limitētos vinila boksus. Viņai bija Metallica, vāl kau kādas must have plates, un arī kaut kāds mērčendaiss. Mēģināju izgrābt labāko, kas man par atlikušajām 150 eirām sanāca.