Paldies zemapziņai par sapņiem, but I was fully aware, ka viss nav tikai rainbows and unicorns. Bet acīm redzot viņa nolēmusi ar mani tā komunicēt.

/ remark to myself: bit lonely even around people, some hurt feelings still persist. /

Es tikko pamodos, un tā arī neuzzināju, vai man izveidojās ļoti īpaša draudzība, vai mani saplosīja gabalos. Atceros tikai to, ka es izvēlējos ticēt draudzības versijai, bet stāvot uz ceļiem, izpletis rokas apskāvienam, un gaidot situācijas atrisinājumu, tomēr iekšā izjutu arī nelielas bailes trīsas, ka es tomēr kļūdos, taču man bija vienalga, un es biju gatavs pieņemt whatever happens. Sapnis involved ļoti liels kaķis.

Nekad nenogaliniet lāci ar mazo virtuves nazi. Pēc tam var būt grūti atkārtoti aizmigt.

Es nezinu, kāpēc tas bija svarīgi, bet manas smadzenes šonakt dzemdēja sapni par kādu civlēku, kas bija apkopojis dažādu restorānu ķēžu reklāmas, kurās tiek reklamēti vistas ēdieni. Šīs izstādes vai prezentācijas mērķis bija parādīt, ka neskatoties uz krāsaino kakafoniju, šīs reklāmas ir absurdi līdzīgas.

Pamostoties es padomāju, cik daudz laika vajadzētu veltīt, lai uztaisītu līdzīgu apkopojumu, un ka secinājumi tiešām varētu būt ļoti līdzīgi. Patiesībā ir vai bija tie reklāmistu blogi, kur viņi izklaidējas ar to, ka meklē plaģiātu reklāmās. Un ir vēl arī tas citāts par to, ka labi mākslinieki kopē, bet ģeniāli zog. Māksla gan nav atbrīvotas no kopēšanas, bet tomēr "trū" māksla visu laiku meklē jaunas formas, kamēr populārā kultūra to vien dara kā imitē. Vēl bez jau minētām reklāmām, var paskatīties, kas notiek Twiterī, vai TikTokā. Es, starp citu, pat izdzēsos savulaik no Twitera pēc aizrādījuma, ka es imitēju nepareizos cilvēkus, jeb neuzvedos atbilstoši savam vecumam.

Bet kāpēc tas bija tik svarīgi, lai radītu šādus sapņus? No iesācēju psiholoģijas mēs zinām, ka bērni mācās dzīvot šai pasaulē, izmantojot imitāciju. Laikam spilgtākais piemērs, ņemot vērā šīs nodarbošanās bezjēdzību, ir pīpēšana. Tas ir mēģinājums imitēt pieaugušos, tādējādi mēģinot kaut kā iegūt šo pieaugušā statusu. Pēc tam īstais pieaugušais, protams, mēģina no šī netikuma tikt vaļā, bieži veltot tam lielus gan finansiālus, gan emocionālus resursus. Bet varbūt smadzenes ar to visu gribēja teikt, ka mēs varam būt līdz riebumam progresīvi, un staigāt pie saviem psihoterapeitiem, bet nav nemaz tik vienkārši tikt vaļā no lietām, ko mēs kaut kad sen esam iemācījušies imitēt. Un varbūt pat tas trū self ir mazliet iluzors, jo labākajā gadījumā mēs varam pamainīties tikai tik daudz, cik sākt imitēt kaut ko citu.

Yes, welcome to my brain! That's a weird place.

Sapnī bija ballīte laukos. Ejot ārā pagalmā, instinktīvi paņēmu un apēdu šašlika gabalu. Protams, kāds man pajautāja, vai tad es ēdu gaļu? Sajutos diezgan liekulīgi.

Ļoti sen neesmu tik intensīvi un strukturēti murgojis. Mēnešus? Gadus?

Šonakt pasauli iekarot bija nolēmuši citplanētieši. Lai tas neizklausītos pēc šausmu filmas bērniem, uzbrukums drīzāk līdzinājās vīrusa epidēmijai. Ok, vai zombiju apokalipsei, galīgi no banalitātes es nevaru izvairīties arī sapņos. Katrā ziņā vienā no uzbrukumiem man pat izdevās parunāties ar vienu no uzbrucējiem, jo viss par ko man bija jāparūpējas, ir nenonākt kaut kādā specifiskā fiziskā kontaktā, un nekļūtu par vienu no citplanētiešu apdzīvotiem zombijiem. Izdzīvošanas stratēģija šajā pasaulē bija teju vai autisma tests, jo bija jāvēro, vai kāds nesāk uzvesties īpatnēji. Līdz pretestības plāniem sapnis netika, bet es biju nonācis organizētā izdzīvotāju grupā. Kopumā šis bija vairāk tās saspringts, nevis bailīgs sapnis.

Pamodos es no tā, kā kāds rosījās pa viesistabu. Izrādījās, ka pie vainas ir viens ziņkārīgs balodis, kuram bija iepaticies viens no jumta logiem.

Pagājušonakt piedzīvoju četrus dažādus pasaules galus: ekoloģisko (sugas izmirst), mitoloģisko (kaut kādi gari), tehnoloģisko (robotu uzbrukums) un vēl kaut kādu. Pašsajūta kā pēdējam sūdam. Varētu iet aprunāties ar zemapziņu, kas par šaizi?

Grāmatas vakar nelasīju, ja neskaita mikroprocesora specifikāciju, un arī mēness fāzes neliecina par ļaunu, ja neskaita ceļu satiksmes dalībniekus. Bet nakts murgi bija episki. Murgi tādā ziņā, ka naktij būtu jābūt laikam, kad prātu nenodarbināt ar sarežģītām konstrukcijām.

Pirmajā epizodē bija par kaut kā miršanu, iznīkšanu, un tas bija jāslēpj no plašākas sabiedrības. Ne tādā ziņā, ka tur bija kaut kas noziedzīgs, šokējošs vai ļauns, vienkārši ne vienkāršu cilvēku prātiem. Runa bija par kaut ko abstraktu, bet, cik beigās sapratu, tam bija jābūt pagrieziena punktam cilvēces vēsturē, pēc kura cilvēku populācija sāktu samazināties bez ārējo faktoru ietekmes, tādu kā epidēmijas, kari, dabas katastrofas.

Savukārt rīta pusē tika novērots fenomens, kad pasaulē sāk izplatīties parādība, kad lietas un dzīvas radības sāk sastingt. Sasniedz kaut kādu matēriju piesātinājumu 20.99 kaut kādās mērvienībās un sastingst. Tad nu bija tas gods izmeklēt šīs parādības cēloņus. Piemēram, kādu koka gabalu, kas ir sastindzis, nevarēja vairs aizdedzināt.

Nez, kas būs šonakt, pēc otrā akadēmiskā cēliena?

Par vecumu, šķiet, varētu liecināt tas, ka skraidot vēsā vakarā pa āru, locītavas paliek tādas neelastīgas. Benzīntankā pērkot alu secināju, ka pudeles īsti viegli vairs nevar noturēt. Un vēl kustības traucējumus rada vakar, kā izrādās, sadauzītā kāja.

Un, iespējams, tieši sasistās kājas dēļ šorīt pamodos nīgrs. Sapnī biju guvis diezgan nopietnas traumas. Tiekot līdz ārstam, ieraugot visas vaļējās brūces, pirmā doma bija tāda - tas nevar būt, tas ir sapnis! Ir man tāda maniere sapnī apjēgt, ka es patiesībā sapņoju, ja notikumi nepakļaujas vispārējai loģikai. Pēc pāris sekunžu pauzes, un secinājuma, ka pamošanās proces nenotiek, nācās izlemt - nu, labi, tad jau šujiet.

Es ar, es ar šonakt sapņoju dīvainas lietas. Pilnmēness, kā nekā, nāk virsū.

Piedalījos es kaut kādā sabiedriski nozīmīgā pasākumā, kaut kas tika prezentēts, kaut kas atklāts, vienvārdsakot, cilvēki tiek informēti, ka dzīvot kļuvis labāk, dzīvot kļuvis vieglāk. Visi darbi, protams, noritējuši ne bez sabiedrībā pazīstamu uzņēmēju līdzdalības. Nu, ir tādi uzņēmēji, kam ir labs lobijs politiskās aprindās, viņi vēl medijus pērk. Tad nu viena bijusī žurnāliste pastāsta savu stāstāmo, kas tad nu ir izdarīts, cik tas viss ir labi, cik tas ir forši. Vienvārdsakot pīārs, bet lieta jau cilvēkiem vajadzīga, neko neteiksi. Tad tribīnē uzraušas Timrots, un stāsta apmēram to pašu, līdz pēkšņi sāk gvelzt par to, kāds malacis ir bijis Šlesers, cik ļoti liels nopelns ir tieši viņam šī pasākuma realizēšanā. Absolūti refleksīvi no manis, kurš atrodas makaroniem apkārtā pūļa vidū, atskan sauciens "šļūūhāāā". Nu, apmēram kā lācis no internetiem. Pasākums, protams, norauts, Timrots spļauj uguņus, meklē vainīgo, draud izvērst sankcijas, kā, piemēram, atņemt tiesības vadīt auto uz mūžu. Cilvēki šokā, trolejbusā krīt tante.