Es nebiju iedomājies, ka par suņiem es rakstīšu plašākā kontekstā kā tikai par savu personīgo pieredzi, bet te nu mēs esam. No vienas puses es esmu pamanījis, cik ļoti ir mainījusies sabiedrības attieksme pret suņiem urbānajā ikdienā, līdzīgi kā var pavērot vegānisko produktu un bezalkoholisko alus piedāvājumu lielveikalu plauktos, no otras puses es tomēr dzīvoju tādā burbulī, kur es neredzu vidējo temperatūru palātā. Pieņemsim, ka spektra vienā galā mēs varam nolikt situāciju, kur cilvēku mēģina kancelēt, tai skaitā mēģināt anulēt viņa izglītības dokumentus, jo viņš ir piefiksēts glaudām suni. Īsts stāsts, kas ir arī iemesls, kāpēc šis cilvēks kādu laiku dzīvoja Eiropā, līdz viņu aizsniedza birokrātiskā roka, un viņš ir atgriezies savā dzimtenē.

Bet jā, ja tvīts par to, ka Rīgā ir samazinājies publisko atkritumu izmešanas vietu skaits, var eskalēties līdz tam, ka vajadzētu atkritumu tvertnes likvidēt vispār, jo ir sliktie suņu saimnieki ar saviem kaku maisiņiem, vai tam, ka suņus pilsētā vispār vajadzētu aizliegt turēt, tas ir ļoti specifisks stāvoklis, kur cilvēks ir ilgi krājis savu rūgtumu. Domāju, ka līdz kaut kādām Japānas pilsētām bez atkritumu urnām mums ir diezgan tāls ceļš ejams, jo ēdiena un dzēriena iepakojumu skaits pilsētas ielās ir diezgan iespaidīgs, un atkritumu problēmas risināšanai nepalīdzēs tas, ja suņi rītā pazudīs no planētas virsmas kā suga, bet mūsu kultūras telpā cilvēki joprojām arī smēķē, un izsmēķus nebūt neliek kabatā, un nenes uz mājām. Vienvārdsakot, ir daži pamatoti racionāli argumenti par to, kā tieši suņi pilsētā rada citiem neērtības, bet liela daļa no tā tomēr ir kaut kāds iracionāls naids, kas par laimi nesasniedz tādus līmeņu, ka suns ir "netīrs" dzīvnieks, kuru nevajadzētu glaudīt, un tos, kas to dara, vajadzētu izstumt no sociuma. Bet tīri racionāli būtu vērts atcerēties, ka pilsēta ir vieta, kur neērtības ir uz katra soļa, un vienā vai otrā abstrakcijas līmenī cēlonis tam ir paša cilvēka daba. Daļa no tām pat nav atrisināmas, jo tiem pašiem cilvēkiem ir dažādas sajūtas par vienām un tām pašām parādībām pilsētā. Vieni jūtas apspiesti, jo pisētā likvidē pārkingus, kamēr citiem pilsētā pietrūkst velojoslu un koku.

Es drošvien kaut kad gribēšu uzrakstīt racionālos argumentus par to, kāpēc no suņiem nevajadzētu baidīties, bet, spoiler alert, tam atkal ir sakars ar cilvēku dabu, kuri grib nēsāt superior sugas kroni, bet nevēlas uzņemties atbildību, kas tam nāk līdzi.