Jokojot par Krieviju, un tās nejēdzībām, gribās divas lietas:
1. Papētīt Dienvidkorejas militāro iekārtu.
2. Cerēt, ka Dienvidkorejas statuss nāks arī ar citiem labumiem, kas ir Dienvidkorejā. Nu, tur Samsung, HTC.

Citās ziņās, ja būtu jāemigrē, es gribētu uz Kanādu. Valsts, par kuru atceras tikai hokeja pasaules čempionāta laikā, un citējot South Park. Viss pārējais ir mistērija.

Mūzika viņiem ir jocīga. Piemēram, Selīna. Nu, paņemam kādu amerikāņu puņķainu gabalu - tētis, pametis, vai dzērājs, dzīve treilerī, vai mazgājot traukus, un sapnis par pokarjeru. Selina... nu, dzied, un dzied. Viņai vajag slavu un nadu? Priekš kam? Brajans Adams? Ēē... Kanādas Bons Džovijs... takā ne gluži? Rokeris Kaža? Ne tik tizls? Nē, takā muzikāli viss ok, bet ne gluži arī skaidrs - priekša kam? Lūk, Stings, jā - metini kuģus līdz savai kapa malai, vai kļūsti par zvaigzni. Pat metāls kanādiešiem ir tāds... nu ir divas lielas plūsmas, amerikāņu un eiropiešu... un tad tur kaut kur ir Kanāda, kas, šķiet, Bahu ir pārklausījusies. Nu, visādus hipsterus kā Mother Mother, vai AU4 es pat neapspriedīšu.

Kas vēl ir zināms par Kanādu? Tur likumsargi staigā sarkanās uniformās ar haskijiem pie sāniem. Bebri ar grizlijlāčiem ēd pankūkas ar kļavas sīrupu. Vīri ar kuplām ūsām un rūtainos flaneļa kreklos cērt kokus, un pludina lejā pa upēm un Ameriku. Viņiem ir astranauts/kosmonauts, kam patīk dziedāt Bovija dziesmas. Kaut kāda jocīga iemesla pēc viņiem padodas ziemas sporta veidi. Vienvārdsakot, ja Alāhs iedos ISIS burvju nūjiņu, kas iznīcina visus neticīgos kapitālistus, viņi drīzāk atcerēsies par Norvēģiju, kā par Kanādu.

Un, tai pat laikā, viņi ņem un uzvelk "veļikuju ģeržavu" kā mazus ežus.

Mana māja pēc Dow Jones skalas ieguva +300 seksīgumā. Ok, tas notika jau vakar, bet vakar bija sārtvaidzības diena, tad ko nu es ar saviem plauktiem te uzbāzīšos. Bet, tas plaukts iederas šinī mājā kā cimdiņš un rokas. Šo, atšķirībā no galda, var jau saukt par interjera elementu.

Labi, ar skrūvēšanu, man neklājās viegli, un arī jāgaida viņa piegāde bija nedēļu. Veikalā, vienlārši, bija tikai viens, un viens man nekādi nederēja. Man griesti ir divi piecdesmit(?), bet viens plaukts ir metrs. Nē, viens mums nekādi neder. Divi, kā reizi. Un dabūjams tas viss ir veikalā "Mūzas Istaba", kas ir "Spice Home". Es jau biju noskaņojies, ka pirkšu dēļus, mērīšu, zāģēšu, skrūvēšu. No sākuma bija doma pieskaņoties grīdas līstēm, t.i. taisīt baltu. Varbūt pat labi, ka pats nedarīju. Katrā ziņā, piecdesmit eiro par abiem, tā ir cienījama cena, lai pašam nečakarētos.

Ražo to visu, cik saprotu, kaut kādi igauņi, kam patīk IKEA. Ar eļļu piesūcināts ozols, dīvaina instrukcija, ar divām pārsvītrotām sievietēm kleitās. Ozols, šķiet, ir pārpalikums no kādu citu mēbeļu ražošanas. Toties musturs no tā ir smuks. Arī par plauktu savienošanu padomāts. Tā jau liktos, viens plaukts ir labāk kā divi. Sāku pat mērīt, lai plauktu augstums savienojuma vietā būtu tāds pats, kā vienam plauktam pa vidu. Izrādās, arī par to ir padomāts, un noliekot viņus tieši vienu virs otra, šis efekts tiek panākts automātiski.

Nu, tā kaut kā. Būs nauda, jāķeras turpmāko projektu realizācijai. Plaukta saskrūvēšana jau trigerēja vīziju par šo konkrēto telpu. Šodien gan atnāca tīkla "disks", jet Network Attached Storage. Disks pēdiņās, jo kā reizi tieši paša diska tur nav. Tad nu nākamais projekt dabūt diskus, saprast, kur to visu var novietot un pieslēgt. Iespējams dabūšu vilkt kaut kādus vadus. Bet, par šo piedzīvojumu nākamreiz.