Interesanti būtu uzlikt pirkstu uz to, kad un kā dirsā ir aizgājusi tā pašapziņas lieta? Un es domāju fundamentāli, nevis kaut kādu periodu noteiktu notikumu rezultātā. Es ļoti nojaušu, ka tam ir sakars ar bērnību, bet tas arī nav tik vienkārši kā bērnībā nedzirdēt labas lietas. Es atceros vairākas cringe epizodes no bērnības, kad ir gribējies komplimentētājam aizlīmēt muti, vai vismaz pašam nebūt klātesošam tanī brīdī.

Viena no spilgtākajām pirmajām pieredzēm, kas noteikti nebija pirmā, bet viena no groundbreaking, ir viena no vizītēm pie mana pirmā šrinka, kur tika risināts klasiskais jautājums - kas ir sliktākais, kas varētu notikt? Nu labi, formulējums bija mazliets cits, bet kaut kas līnijās par palikšanu vienam, jo es neesmu good enough. Šīs bailes bija tik banāls textbook, ka mans šrinks pat neiespringa elaborēt par tēmu, tik vien kā nosmīkņāja - yeah, sure, tev nu gan ir izredzes palikt nepamanītam un vienam. Un es atceros sajūtu - wait, very suspish, ko viņa tieši ar to domāja, it can't be. Viena maza piezīme, yet es viņu atceros spilgti. Ten years later es laikam sāku pieņemt, ka there is nothing suspish, un cilvēki actually var teikt labas lietas, un tās pat ir iespējams pielaist sev tuvāk tai vietai, kur dzīvo meow, meow. Very small steps, bet tas ir iespējams. Kas to būtu domājis? Un tas liek domāt, ka tur ir kaut kas par formu, es tikai nezinu kas. Jo arī salīdzinoši nesen man ir bijušas situācijas, kad man saka labas lietas par mani, bet es jūtos tā, itkā mani mēģinātu izvarot dvēselē. And what do I do when I feel raped? I run!