Ir, faking, gandrīz divi naktī, un es esmu piecas stundas nobindžojis Bo Burnham reakcijas video JūTjūbē. Jā, I'm not well, un es nevaru bez tevis, ciba, palikt veselā saprāta pusē, un šis būs vai nu lielisks krosovers, vai piezīmes manai nākotnes slimības vēsturei.

Es, laikam, no galvas jau zinu “Welcom to the Internet” dziesmas vārdus, jo šī gandrīz vienmēr ir pirmā dziesma, kurai visi taisa reakcijas video. Jo viņa ir skatīta nieka četrdesmit pieci miljoni reizes. Un tas neskaitot tos tūkstošus un simtus tūkstošus skatījumu, kas ir tiem reakcijas video, kur šī dziesma skan. Here is the pro tip. Gribi būt slavens jūtjūberis? Uztaisi reakcijas video šai dziesmai. Tas ir kā pieskarties svētai relikvijai, pēc kā tev pārlīst pāri dieva svētība. Tas nav joks. Es esmu redzējis reakcijas video, kuriem ir desmiti tūkstošu skatījumu, un nākamiem vai iepriekšējiem video ir tikai daži simti. Burnhams ir uzspridzinājis internetus. Viņš ir kā Jēzus. Viņš pat izskatās kā Jēzus. Vai Lenons. Lai gan visdrīzāk internets jau sen ir uzsprādzis, es vienkārši tur iepriekš neesmu bijis. I'm too old for internets.

Es speciāli meklēju sliktas atsauksmes “Inside”. Bija. Ne daudz, ne pārāk labas, bet bija. Viens no pārmetumiem ir par to, cik tā ievainojamības realitāte ir konsturēta, un kā viņš patiesībā nav pavadījis visu šo laiku vienatnē tajā istabā. Fair point, bet manās acīs tas nemazina šīs performances krutumu. Iespējams pat vēl vairāk izceļ to, cik kruta tas viss ir uztaisīts. Visas detaļas, katra frāze, katra kustība. Un ja Burnhams piecus gadus nav bijis uz skatuves dēļ panikas lēkmēm, cik daudz vairāk īstuma var prasīt no cilvēka, ko atklāt visai pasaulei? Piecus gadus, lai tiktu galā ar savām mentālajām un emocionālajām problēmām. Ja šim cilvēkam vajadzēja piecus gadus, cik, nez, laika vajadzētu man? Nu, tā ap 2025. gadu es būšu ticis ar sevi galā, un varēšu pilnvērtīgi baudīt dzīvi? Bez visiem šiem emocinālajiem amerikāņu kalniņiem, nakts cibām, un stundām pavadītām JūTjūbē?

Bet back to Bo, un viņa kritiķiem. Runā, ka viņš visu šo izolācijas laiku patiesībā ir dzīvojis otrā mājā ar draudzeni, un gājis uz to istabu tikai taisīt savu maģisko performanci. Nez - ko nozīmēja “dzīvot ar draudzeni”? Kā draudzenei klājās ar to dzīvošanu kopā ar cilvēku, kuram nepārprotami nācās pacīnīties ar sevi un par sevi? Es pieņemu, ka ir diezgan daudz krutu lietu, ja tu esi Bo Burnham draudzene. Bo gigantisko talantu (no pun intended) tomēr neviens nenoliedza arī pirms “Inside”. But is it really enough? Vai tas tiešām ir tik rewarding būt attiecībās ar kādu lielisku publisku personu, kurš aiz slēgtām durvīm savā nodabā cīnās ar saviem dēmoniem un tarakāniem?

Tai pat laikā, kas īsti mēs esam bez saviem demoniem un tarakāniem? Vai ir kaut viens cilvēks, kas nolēmis kaut ko mainīt savā nepatīkamajā personā, vienlaicīgi nav kritis arī panikā par to, ka viņš šādā veidā pazaudēs sevi? Viens ir tas, ka cilvēki atrod absolūti radošus veidus, kā jūgties sev pieņemamos veidos, kas no vienas puses uzbur ļoti unikālas un personīgas drāmas, bet no otras puses paņem savos mierinošajos pazīstamo paternu klīniskajos apskāvienos. Ja mēs visi tiktu galā ar saviem tarakāniem un demoniem, vai mēs visi nekļūtu garlaicīgi vienādi kā Instagram influenceru bildes? Ar mums pēkšņi būtu tik vienkārši sadzīvot, bet arī tik ļoti garlaicīgi. Un vēl mūs būtu tik vienkārši aizvietot ar kādu citu. Kā izdegušu lampiņu var nomainīt ar jekurā Rimi nopērkamu citu lampiņu. Kas ir šausmīgāk? Mūsu emocionālie amerikānu kalniņi, vai šis?

Bet jā, Bo Burnham “Inside” - skatities, neskatieties, man šobrīd ir pilnīg vienalga. You say the ocean's rising? Like I give a shit. Pieņemu, ka es viņu vairs nekad cibā nepieminēšu. Un cibu vispār vajadzēstu izdzēst, kopā ar fakino internetu, un ar tā miljons veidiem, kā “sarunāties” ar sev tuvajiem cilvēkiem.

https://youtu.be/1Rx_p3NW7gQ