Kaut kāda iemesla dēļ man bija izveidojies priekšstats, ka slēpošana un snovošana ir kaut kāda leima izklaide. Kaut kas tāds, ko dara pieauguši cilvēki ar mašīnām, bērniem, suņiem un vēlmi tērēt naudu speciālam slēpošanas apģērbam. Bērnībā, protams, es katru ziemu aktīvi baudīju ziemas priekus, bet pieaugušā vecumā es kaut kā veiksmīgi neiepazinu šo dīvaino pasauli ar pacēlājiem, trasēm, slēpju zābakiem un organizētu braukšanu slēpot. Un vakar miegot ciet, es prātā tinu atpakaļ filmu par savu pieredzi ar slēpēm. Nācās atcerēties diezgan daudz "kad mēs augām" faktu.

Pirmkārt, par manu vecumu liecina tas, ka es izvēlos slēpes, nevis dēli. Snovbords bija kaut kas tāds, par ko es uzzināju no televīzijas, visdrīzāk dzīvojot jau Rīgā. Kaut kad vēlāk es pamēģināju dēli, nepatika, nomainīju pret slēpēm, jo vismaz tās es ļoti labi pazinu.

Pirmo reizi es uzvilku slēpes vecumā, kad es vēl tikko aptuveni biju iemācījies staigāt, kur nu vēl slēpot. Bija tādi divi dzelteni koka gabali ar ādas siksnām maziem bērniem. Man šķiet, ka tā bija vairāk ideja par slēpēm, nevis pašas slēpes. Kaut kas no Padomju Savienības sapņa par to, ka katrs mazais pilsonis ir jānodrošina ar slēpēm, tādējādi pierādot sociālisma pārākumu pār kapitālismu.

Neskatoties uz šo īpatnējo vecāku izklaidi ar bērna pirmajām pieredzēm, vēlāk man ne tikai patika slēpot, bet man tas tīri labi arī padevās. Kā es to zinu? Skolā par to lika atzīmes. Es nezinu, vai šobrīd fizkultūrās bērniem liek slēpot, jo tas pieprasa zināmu inventāra iegādi. Man gan bija pašam savas slēpes, un vēlāk arī īsti slēpjzābaki, bet toreiz tā nebija gluži obligāta prasība, jo skolas sporta zāļu pieliekamajos ļoti bieži bija daudz visādu jocīgu lietu, tai skaitā inventārs slēpošanai. Slēpjzābaki, starp citu, bija salīdzinoši ekskluzīva prece, un arī izcils funkcionālā dizaina eksemplārs. Visparastākie slēpju stiprinājumi ļāva slēpot arī izmantot parastus zābakus. Šķiet, ka joprojām var nopirkt armijas zābakus, kuriem uz papēža ir tāda iedobe, kas domāta slēpju stiprinājumu drātij. Ja nu karš, bet ārā ziema. Īstiem sporta slēpjzābakiem uz papēža bija jau tāds ļoti konkrēts izcilnis, kas teju garantēja, ka tā stiprinājuma drāts nenoslīdēs no papēža. Nākamais tehniskais apgreids bija speciāls stiprinājums, kas bija pielāgots zābaka kantainajam purngalam, un vairs neļāva izmantot parastus zābakus. Bet caurmērā slēpju stiprinājumi ar drāti ap papēdi toreiz bija standarta slēpju ekipējums. Bet tiem slēpju zābakiem bija arī trešā fīča - tādi mazi caurumiņi zābaka purngalā, un ja tev bija tie klamburi, kas stiprinājās tikai zābaka purngalam, tad tu jau skaitījies ļoti kruts un progresīvs. Tehniski tas ir ļoti vienkāršs stiprinājums, salīdzinot ar tām drātīm, tāpēc es īsti nesaprotu, kāpēc tā bija tik ļoti ekskluzīva lieta, bet pieņemu, ka tas ir kaut kā saistīts ar atpakaļsavietojamību, jo tiem stiprinājumiem pilnīgi noteikti bija vajadzīgi slēpjzābaki, un tā nevarēja būt obligāta prasība visiem skolniekiem. Eventuāli man arī parādījās jaunie stiprinājumi, un šķiet, ka es pats arī ņēmu nost vecos, un skrūvēju klāt jaunos. Joprojām uz tām pašām slēpēm, kas bija vienīgās garās slēpes, kas man jebkad ir piederējušas. Man viņas arī pirka garākas kā paredzēts, jo tas bija laikmeta garā, pirkt lietas uz nākotni, ņemot vērā faktu, ka bērni mēdz augt.

Nākamā krutā lieta bija plastmasenes. Visas distanču slēpes, protams, bija no koka. Ļoti kvalitatīvas un lokanas, un es tikai kaut kādu piecpadsmit gadu vecumā salauzu savējās braucot no kalna, bet tomēr nekādu kompozītmateriālu. Bet tātad platsmasenes. Tās bija tās mazās krāsainās slēpītes, kas ļāva slidināties no kalna dažādos atraktīvos veidos. Domāju, ka tieši dēļ tām es šobrīd spēju nobraukt no kalna bez instruktora palīdzības. Tās pirmās un īstās bija ražotas Igaunijā. Man grūti atcerēties, kā šī visa informācija nonāca līdz bērniem, bet bija arī "feikās" un trauslās. Manas pirmās "īstās" plastmasenes kalpoja diezgan ilgi, un tas bija ļoti bēdīgs notikums, kad tās beidzot salūza. Pēc tam man vēl bija kādas divas "feikās", kas tiešām salīdzinoši ātri salūza. Bet tajā "feiko" plastmaseņu laikā parādījās arī "īsto" uzlabotais modelis, kas bija mazliet garākas un platākas par oriģinālajām, un ar tām jau bija pavisam cita braukšana. Mazliet šaubos, ka man tādas piederēja, bet es atceros to sajūsmu, kad bija iespēja paslēpot ar tām jaunajām. Ar tām, šķiet, pat varēja slēpot pa distanču trasi, ne tikai braukt lejā no kalna. Ar šo tad faktiski beidzas mana bērnības ziemas izklaižu pieredze, devītās klases vidū pārvācoties uz Rīgu.

Savukārt turpmākā nelielā pieredze ar kalniem un pacēlājiem man ir bijusi tikai korporatīvo ballīšu sakarā. Atmiņas ir visai miglainas, bet pieņemu, ka kopš 2000. gada esmu slēpojis divreiz. Pirmajā reizē es diezgan daudz kritu, kamēr cilvēki apkārt, tērpušies savās pareizajās slēpošanas drēbēs, to darīja pareizi un cēli. Eventuāli man izdevās pielāgot savu bērnības pieredzi arī lielajām slēpēm, un pēc slēpošanas es viss tāds priecīgs, noguris, apdauzīts un slapjos džinsos varēju doties ballēties. Man gan prātā pat neienāca, ka es pats pēc savas iniciatīvas varētu atkārtot šādu izklaidi. Varbūt tas toreiz likās dārgi, es īsti neatceros. Cita starpā, ja es nemaldos, es šinī korporatīvajā pasākumā biju ar draudzeni. Mazliet dīvaini, ka es to pārāk labi neatceros. Vēl man ir miglainas atmiņas, ka viņa nogura, vai viņai apnika, un tad es viens ar bērnišķīgu entuziasmu riņķoju augšā un lejā pa kalnu. Bet var gadīties, ka es jaucu pasākumus, vai pat cilvēkus. Un tad vēl man ir atmiņas par dēli, kas nozīmē, ka esmu bijis slēpot vismaz divas reizes. Atkal jau jautājums, kāpēc man ir palikušas atmiņas par šīs pieredzes tehnisko pusi, bet ne tik daudz par konkrētiem cilvēkiem apkārt.

Lai vai kā, šī netipiskā ziema ar sniegu un pašizolācija lika izmēģināt šo savādo mietpilsoņu izklaidi. Pirmā reize šķita mazliet jocīga. Man ne pārāk patīk cilvēku pūļi, jo īpaši situācijā, kur es esmu teju vienīgais maskā. Otrajā reizē viss jau šķita daudz čilīgāk, un es pat spēju iztēloties, ka es varētu kādreiz gribēt aizbraukt uz īstiem slēpošanas kūrortiem. Tas būtu tāds mazliet catch up with time.