Es jau jūtu, kā tūlīt tiks palaista leģenda par bagāto mani, kurš apzog vecas tantiņas un mazus bērnus, tāpēc pastāstīšu sāgu par auto. Tātad, mani pārāk nevilina iespēja pārrasties dzmitenē bez naudas un darba, un no zila gaisa sazīmēt kādus 600 eiro, lai salabotu auto, lielu daļu no šīs summas atdodot valstij par ceļiem, kurus es kādu brīdi nemaz nelietošu. Nav arī skaidrs ko es darīšu tālāk, tāpēc izdomāju pārdot auto kamēr vēl ir tehniskā apskate.

Dzīve ir skarba, to es zināju, un kad servisa džeks nosauca potenciālo ieņēmumu ciparu, arī tad nebija iemesla aiz sajūsmas vicināt rokas. Ieliku sludinājumu. Ko es esmu iemācījies nedēļas laikā - uzpircēji ir mūsu viss. Pagājušajā pavasarī, kad dzēru lētu poļu alu un pirku lētāko krievijas sieru, biju gatavs auto atdot pirmajam pretīmnācējam par apskāvienu vai trim uzsitieniem pa plecu. Tomēr kaut kā mēs ar klibo dzelzs kumeliņu izķepurojāmies, un liels paldies šai sakarā ir jāsaka draugiem un kolēģiem, kādreiz es jums par to nopirkšu garšīgus alus. Un tagad, pēc vairāku speciālistu verdikta, nevaru saprast, vai izdevīgāk nebija tomēr auto nodot šrotā, nevis mēģināt "nopelnīti lielo piķi". Un tas vēl ir tikai ņemot vērā izmesto naudu pēdējos mēnešos. Ja būtu jārēķina kopā beidzamais gads ar astīti, šķiet savu traktoriņu šinī periodā būšu nopircis pa otram lāgam. Taisnība tiem, kuri saka, ka ar taksi ir lētāk.