Teipi tik tiešām strādā. Jau nedēļu viņus nelietoju, un problēmas ar ahilejiem ir mazinājušās. Citiem vārdiem sakot, ir svarīgi ne tikai zināt, kad viņus lietot, bet arī zināt, kad viņus nelietot.

Papildus tam, tā sāk izskatīties, ka skriešana (nu, tā sārtvaidzības forma, kas te uz ielām ir vērojama) palīdz manām ahileja cīpslām, iespējams, padarot tās elastīgākas. Jāatzīst pēdējās divas reizes ir skriets pa pludmali, nevis asfaltu, piemēram. Un vēl noskrietie desmit kilometri pavēra pieredzes durvis uz termoregulācijas gļukiem (kas man, esot slimam, ir kā reizi visvairāk vajadzīgs), un kāri pēc gaļas. Zivis, zaļie salāti, garneles, siers un olīvas - viss, kas man patiešām līdz šim bija kārojies. Nu, vēl alus, protams. Vakar tā vien gribējās iecirst zobus gaļas gabalā. Kas nozīmē, veģetārietis no manis tā pat būtu draņķīgs.

Un, nākamais sporta pirkums būs krutās zeķes problēmām ar ahileja cīpslām. Kad būs nauda.