Ok, nedaudz par fainšmekerismu. Bieži vien ir mulsinoši darbā kaut ko ēst, kur sastāvdaļās veļ tikai vīns pietrūka, kamēr kāds blakus stūķē sejā cīsiņus ar kartupeļiem, vai RIMI salātus, bet ko es varu padarīt, ka nedēļas nogales gastronomiskās izvirtības noved pie tā, ka ledusskapī ir produkti, kuru gluži banāli ir jāapēd. Tas vispār ir mans mīļākais žanrs - iztukšosim ledusskapi, varbūt pat būs ēdams.
Neesmu Sirmais, vai food-nazi, un nemeklēju īstās receptes, bet risotto principi domājams visiem ir skaidri. Katrā ziņā, pie
martcore kaut kad bija minūti gari viģiki par šo tēmu. Interesantākais stāsts ir par sastāvdaļām.
1.
Pīles buljons - ibo pīle ir apēsta, un kauli ir palikuši. It kā čakars, lai gan patiesībā ideja ir prasta kā piecas kapeikas. Apēdam pīli, kaulus kraujam kaudzē. Sestdienas rītā, kad veselības stāvoklis tā pat liecina, kā ātrāk par pusdienas laiku no mājas neiziesi, pirms brokastu seriāla liec kaulus katlā, pāri ūdeni un vāku, un lai vārās. Iznākot no dušas pēc dažām stundām ej skatīties, vai nav jāpērk jauns katls. Kaut kādā brīdī pirms risotto pagatavošanas vajadzētu atsijāt pelevas no graudiem, jebšu noknibināt gaļu no kauliem, kura beigu beigās izrādās diezgan daudz. Rezultātā ir tāds neestētiska paskata virums.
2.
Gailenes. No saldētavas jāvelk ārā pērnā gada gailenes, jādefrostē, lai gan pēc atkušanas viņas tiešām izskatījās "atsaldētas", un tiekam vaļā no liekā ūdens. Es gan mēģinājumā vairot gaileņu aromātu un garšu, lieko šķidrumu ārā nelēju, ibo bija skaidrs, ka ar buljonu būs par maz. Varbūt nevajadzēja. Katrā ziņā kaut kāds rūgtums ir no tām pērnajām gailenēm.
3.
Rīsi. Visvienkāršākā, un vienlaicīgi arī sarežģītākā sastāvdaļa. Līdzīgi kā ar
polentu, veiksmīgākā izvēle izrādās ir teju arī lētākā. Jebšu, tā vietā, lai pirktu nez kādus speciālos risotto rīsus, vajadzīgi visparastākie RIMI apaļie rīsi. Vismaz man ir tāds priekšstats, ka rissoto rīsiem ir ārpusē jau jābūt uz izjukšanas pusi, kas ir viena no lietām, kas rada to tumīgumu, tai pat laikā iekšā ir tas cietais kodols. Jā, tā pati sūda "al dente". Man arī dārzeņi patīk pusjēli. Tie speciālie risotto rīsi man šķiet kaut kādi plastmasīgi.
4.
Siers. Viena daļa ir parasts cietais siers. Limbažu pienam pie cieto klāsta ir parādījies kaut kāds īpašais, bet pa lielam jebkas uz to pusi, kas vairs nelīp pie rīves. Otrs siers bija gorgonzola. Ja tev mājās ir siera klucis, tad arī paliela kompānija to... bagādīgi smaržojošo gabalu nevar pievarēt, un vakumā es atpakaļ viņu sapakot nevaru. Tad nu lūk, risotto ir risinājums, jo picai, savukārt, buljonu nepieliesi.
Tālāk, kad viss jau ir gatavs pa taisno nonākt katlā, process ir tik vienkāršs, pat traukus pa starpai var mēģināt nomazgāt. Kā Mārtiņš Rītiņš lejam katlā olīveļļu (es pat nezinu, kāpēc man nemulsina viņu gāzt klāt visur kur vajag un nevajag, un nekādu nomācošo garšu es nejūtu... uz gorgonzolas ta fona, ha!), cepam sīpolus (tie arī maģiskā veidā jau smalki sakapāti ir uzradušies), un kad viņi ir... es pat nezinu kādi, jo to zeltaino toni vai nu nepazīstu, vai man sīpoli mūždien ne tādi, bet kad sīpoli, visdrīzāk, smaržo arī guļamistabā, liekam klāt sēnes. Cepam to visu tā, lai nesasniegtu "atkal sīpoli piedega" stadiju. Gāžam klāt rīsus, un arī tos mazliet pacepjam. Kāpēc es nezinu, bet tomēr tā daru, jo visādi gudri cilvēki stāsta, ka tā esot pareizi. Tad ar karoti liekam klāt tā saucamo buljonu, jo atdzisis viņš jau sen nav šķidrs, un diezgan drīz arī ūdeni, vai to pašu nolāpīto atkausēto sēņu šķidrumu. Ūdens, protams, visam ir stūrakmens, tādēļ tā ir drošākā izvēle. Tad, teju kā pēc pavārgrāmatas, tas viss apmaisot jāvāra, jāsautē, vai kā nu to karsēšanas un rīsu piebriešanas procesu sauc. Nu, un kad rīsi ir gandrīz sasnieguši tev vēlamo gatavību, liekam klāt sieru, un kārtīgi izmaisām. Ja tur nebūtu sasodītā gorgonzola, ar trīs airu vēzieniem pietiktu, bet par cik konkrētais siers ir kā špaktele, mazliet jāiespringst. Nu un viss, ņemam nost no plīts un citiem siltuma avotiem, lai, kā saka glamūrīgi pavāri, atpūšas. Rezultāts arī nākamajā dienā mikrenē nepārvēršas par eļļas piku, tak uzreiz ēdot vispār ir dievu ēdiens, gan ar diezgan specifisku pēcgaršu.
Bet principā risotto apcep un vāra buljonā, nekur neko pēc tam nenokāšot. Mēdz piedalīties saldais krējums. Pa lielam padomju laiku rīsu biezputra ir lielāks risotto salīdzinājumā ar to, ko pasniedz dažos krogos ar pretenzijām uz glaunumu.