Ar ko šis ceļojums atšķīrās no iepriekšējiem?

Latviešu nacionālās aviokompānijas Rainis lidmašīnās, ja arī ir aplausi, tie palikuši diezgan kusli. Un tomēr, piedodiet man rusafobiju, stulbs krievs ir kaitinošāks par skaļu itāli, un bezsakarā pa lidmašīnu skraidošu latviešu tanti no laukiem. Ok, ja viņi visi būtu kā tās krievuškas, kas dodas savu laimi izmēģināt uz zemēm, kur vīrieši ir skaistāki (jo viņiem ir nauda, šņabja vietā viņi dzer vīnu, un, lai arī neslēpj savu vājo ieinteresētību, vismaz dara to manierīgi), viss būtu kārtībā. Diemžēl krievi mēdz braukt arī ar famīlijām, vai ar "ģjaģu Koļu", un, lai arī kā viņi mēģinātu iekāpt glamūrā, mēģinājumi appist sistēmu par piecām eirām, vai par katru cenu mēģināt ieskaidrot lidostas darbiniekiem, ka sieviešu soma tirgus tarbas izmērā nav bagāžas vienība, apturot visu bōrdingu, tomēr padara viņus par haotisku un kaitinošu aitu baru. Kaitinošākais, protams, ir svētais sašutums, un pārliecība, ka taisnība nav visai pārējai pasaulei, nevis viņiem. Par laimi, beidzot esmu iemācījies gulēt šajā cilvēku pazemojošajās procedūras laikā, ko sauc par pārlidojumu.

Vēl šī reize atšķīrās ar to, ka tika mēģināts pielietot savas vājās itāļu valodas zināšanas komunikācijai, nevis tās imitācijai. Protams, pierādījās tas, ka elementāro vārdu krājums ir krietni jāpapildina, bet vismaz ir izkristalizējies tas, ka no teikumiem "labdien, mani sauc Anna" jēgas nav vispār, ja vien tev nav plānā apmeklēt kādu jauniešu tusiņu. Veciem perdeļiem svarīgāk ir zināt, kā itāliski ir glāze, prast skaitīt, zināt nedēļas dienas, un elementāro vārdu krājumu - auksts, silts, skābs, salds, stiprs, vājš.

Vēl no visādām neliberālām izpausmēm varu pieminēt multikulturālismu. Arābu sievietes ar bērnu (meitas laikam viņi kambaros tur) un piecām somām, tas vēl būtu mazākais. Nositīs, bet atvainosies. Melnie ar savām krellēm, un labi ja vēl krellēm, nevis nevienam nevajadzīgiem plastmasas sūdiņiem, ir tik pat kaitinoši kā dunduri vasaras karstumā. Protams, viņš nabadziņš ir no Nigērijas, un nav ēdis piecas dienas. Pa mobilo vārīties gan viņam ir nauda. Un ja viņi ir vairāk par vienu, tad nešaubies ne mirkli, ka viņš tev grūdīsies virsū, un visādi citādi mēģinās provocēt, lai tu apstātos, un iesaistītos kaut kādā nebūt komunikācijā. Pamēģini vēl šitā nekļūt par rasistu.

Par gastronomiskām izvirtībām runājot, kas, protams, ir viena no Itālijas spēcīgākajām pozīcijām (jo visas vecās mājas ir nenormāli krutas, bet to ir daudz, un tādas ir gandrīz visas), sāk izpausties ieradumu dzīvnieku manieres. Brokastis - saldumu nemīļiem ir jāņem līdzi savs siers. Iestūķēt sevī vēl vienu zaptsmaizi nav jēgas. Krutākais no itāļu brokastīm ir sulas un kafija. Pusdienas, jebšu vēlās brokastis, jebšu launags - alus/vīns + pica vienā parasto ļaužu ieskrietuvē, ar šausmīgi laipnu īpašnieci, ir viss kas cilvēkam būtu vajadzīgs. Pati saimniece picu uz plastmasas šķīvīša tev atnesīs, un tu vēl stikla glāzi dabūsi savam dzērienam. Visdrīzāk mēs tomēr kontrastējam uz parastās masas fona, jo savādāk ir grūti izskaidrot to cilvēku fenomenālo spēju atcerēties sejas. Vakariņas praktiski vienmēr ir fantastiskas, par ļoti atbilstošām cenām, un par daudz. Gaļas, sieri, picas, jūras veltes gan tūristu gaumei, gan ar vietējās virtuves lepni paceltu karogu. Mājas vīni ir lēti un labi. Visbeidzot, ja prātu jau nav aptumšojis vīns vai pārēstā jēga, alus krogs ir labs noslēgums vakaram. Ja mūsu hipsteru dzēriens, vēl bez tējas, ir vīns, tad tur pretošanās tradicionālajām vērtībām notiek alus krogā. Itāļu ali ir maz un dārgi, un katra glāze tiek pildīta ar bijību. Atšķirībā no vīna, ar ko bagātīgi tiek laistīti baltie galdauti (joprojām ir neatrisinātā mistērija, kā viņi tiek atmazgāti). Protams, alus krogos ir pieejams visas krutās popsas klāsts, skan rokmūzika itāļu izpratnē, kas ir gaudojošie briti, bet uz kopējo itāļu mūzikas katastrofu, krogos tiešām ir laba mūzika, ja nav jāskatās futene. Šoreiz tikām arī pie dzīvās mūzikas.