Sakarā ar pēdējā laika notikumiem, un daudzu cilvēku jautājumu, "kas tas par bārdaino onkuli", ķersimies klāt grupai Burzum.



Vispirms - sakām Burzum, domājam Vargs Vikerness (formaly known also as Count Grishnackh), sakām Vargs, domājam Burzum. Izdzirdam vāru savienojumu "black metal mafia", atkal domājam par Burzum. Īpaši, ja tu esi Stendzenieks, kurš visai tvitter sabiedrībai paziņo, ka arī viņš klausās Burzum albumu Belus. Pie Balus mēs vēl atgriezīsimies, bet, kas tad ir tas, kāpēc par Burzum zin arī Stendzenieks un Jerohomovičs? Laikos, kad black metal vēl bija dzīvs, jo daudzi apgalvo, ka ap deviņdesmito sākumu tas izbeidzās, bija tāda Bergenes jauniešu grupiņa, kuriem panki bija par meinstrīmu, lai protestētu pret pastāvošo... nu visu, kas nu mūsdienās pastāv. Tur var veselu sarakstu ar joprojām zīmīgiem norvēģu metālmūzikas vārdiem nosaukt, bet tas leģendārais cilvēks, kura vārdu Stendzenieks visdrīzāk no galvas neatcerēsies, ir Euronymous. Tāds mizantropisks un ļauns tipiņš, uz kura fona Hitlers ir huligāns. Visvairāk šim jauniešu tusiņam derdzās kristīgā baznīca, jo patiesā Norvēģijas dvēsele bija senajā ticībā, visā ziemeļnieciskajā, ar skraidīšanu pa sniegotajiem mežiem ķerot troļļus. Tā nu reiz satroļļojušies, jaunieši, un visu pirms Vikerness, izdomāja no vārdiem ķerties pie darbiem - sākt svilināt baznīcas. Nu, par laimi, atšķirībā no Latvijas, Norvēģijā bija ko svilināt, un kādu stērķīti jaunieši arī nosvilināja. Burzum ir izmantojis arī gruvešu bildes savam koverārtam.



Asiņainās detaļas var pameklēt internetos. Par šo tēmu ir pilns ar grāmatām, bilžu galerijām un dokumentālajām filmām. Sūdi sākās tanī brīdī, kad ārišķīgais Vikerness sāka par daudz sprēgāt, savukārt drūmais un intravertais
Euronymous sāka grimt ar vien dziļākā paranojā un nepatikā par to, ka viņu svētā misija sāk kļūt par popkultūru Norvēģijas medijos. Viņam šķita, ka pasaulei jāsaņem trieciens nesagatavotai, nevis ar kaujas taurēm skanot. Kā nu tur īsti bija, kas to vairs atceras, var vienīgi JūTjūbē noskatīties Varga paskaidrojumus par notikušo jau krietni briedušā vecumā, bet tā nu sagadījās, ka abpusējā paranoja noveda pie tā, ka Euronymous uzkrita uz naža vairākas reizes. Dažas reizes arī ar galvu. Tā nu sagadījās, ka tanī brīdī nazis izrādījās Vikernesam rokās, tāpēc viņu sašņorēja, un, protams, arī notiesāja par slepkavību. Pie vienām sāpēm paķēra arī trīs baznīcas dedzināšanas epizodes. Vienvārdsakot, aleluja, vainīgais atrasts.

Ko tad Burzum bija sastrādājis līdz brīdim, kamēr iesēdās. A sastrādājis bija gana daudz diezgan īsā laika posmā. Jaunietis izrādījās gana talantīgs un ražīgs, lai albumi vēl iznāktu tad, kad viņš jau sēdēja.

Lai gan jau no paša sākuma Burzum bija gana daudz sintezatora, man tomēr šķiet, ka albumu Det Som Engang Var, un tā brīža norvēģijas black metal vispār, ļoti labi raksturo Lost Visdom. http://youtu.be/bvlSTL4FOzg Primitīvi, melni, bet šaismīgi simpātiski. Protams, viss albums ir lielisks.

Protams, THE albums ir Hvis Lyset Tar Oss, un THE songs ir Det Som En Gang Var. http://youtu.be/MBll5LyMnAw Kaverējuši šo ir visi, kam nav slinkums. Es pilnīgi jutu kā man pimpis par pus metru izaug, kad arī es tiku pie ripuļa ar visu kaulainās bildi iekšā, kā nu skandināviem to večiņu sauca. Ap to laiku arī sākās rekordu stādīšanas sacencība, kurš uztaisīs garāko blekuhas dziesmu. Deviņas minūtes, piecpadsmit... a divdesmit piecas negribējāt?



Protams, visa progresīvā jaunatne fanoja par albumu ar nenormāli kruto nosaukumu Filosofem, kas, manuprāt, ir nenormāli kruts, bet tomēr Hvis Lyset Tar Oss nespēj iekabināt. Albums iznāca tad, kad Vikerness jau tupēja uz nārām. Tas arī satur vienu no visu laiku garākajām blekuhas dziesmām 25 minūšu garumā. Lielais singls, protams, ir Dunkelheit, kas ir tāds turpinājums iepriekšējā albuma noskaņām. http://youtu.be/DPyOhP1GTRQ "When night falls, she cloaks the world in impenetrable darkness."



Cietumā Vargs ierakstīja vēl divus albumus. Protams, ģitāras un ierakstu studiju neviens viņam nedeva, tādēļ no black metal tur vairs nekā nebija palicis. Kopumā tā pati trinkšķināšana uz sintezatora, tikai bez ģitārām. Vokāls, ja nemaldos, tur arī nefigurēja. Toties jaunietis paspēja pakoķitēt ar nacismu, palasīt grāmatas, vienreiz pat bija pozitīvi izteicies par baltu kultūru, vienvārdakot, izklaidēja sevi kā māk. Pa starpu, protams, sastrādāja divus(?) bērnus, kā arī vienreiz aizlaidās no cietuma, par ko dabūju vēl papildus divus gadus. Cik tur kopā sanāca, meklējiet internetos, bet katrā ziņā kādi padsmit gadi tur pagāja.

Tad visa pasaule atcerējās par Vikernesu ap to laiku, kad visu laiku lielāko sātanistu un neģēli bija pienācis laiks laist laukā. Pilni mūzikas žurnāli, vāka bildes u.t.t. Kas izrādījās, ka jaunietis ir pārdzīvojis savu jaunības maksimālismu, un principā ir spriest spējīgs onklulis ar salaveča bārdu. Nu, vismaz tiem, kam nebija vēlmes taisīt histērijas, tā likās. Savu briedumu un viedumu viņš nodemonstrēja tad, kad sākās sarunas par pirmā pēccietuma albuma iznākšanu. Bija iecerēts to nosaukt White God, par ko šausmīgi sacepās visa liberālā prese. Nacisms, rasisms un visi pārējie modernās pasaules bubuļi. Nu, Vargs savā blodziņā pakoķetēja ar presi, pasmējās par viņiem, un nolēma saukt albumu Belus, kas pēc būtības tas pats White God vien ir, bet modernā pasaule atguva nakts mieru. Starp citu, lasot Varga pārspriedumus, radās sajūta, ka pasaule ir zaudējusi lielisku politiķi, jo daiļdirsējs viņš ir vēl tas.



Īsti nezinu, ko tādu lai no jaunā perioda lai ieliek, tāpēc daudz nečakarējoties, ieliksim Belus' Død (Baltais dievs miris?). http://youtu.be/_McWUPejmy8 Trijos jaunākajos albumos it kā viegli var atpazīt Burzum, bet kaut kā vairs neaizrauj. It kā pat nav slikti, bet dziesmas kaut kādas vienveidīgas, un asums ir zudis. Bet varbūt vaina ir manī.

Nu, un rezumējot šo visu stāstu, Burzum ir kļuvis par tādu "most badass" rokenrola simbolu ko likt visādās joku bildēs. Smaidīgs salavecis, kuru visi pazīst kā baznīcu dedzinātāju, un kurš ik pa laikam izlaiž kādu garlaicīgu albumiņu ar smukām bildēm.



P.S. Aiztaupot sev dzēstos komentārus iz sērijas, "meitenes sēž par ideju, džeks par slepkavību", paskaidrošu. Spriedumu nemeklēšu, tāpēc ciparos varu kļūdīties, bet vēl bez slepkavības tiesā tika pierādītas trīs no septiņām(?) baznīcu dedzināšanas epizodēm, un par unikālu vēsturisku pieminekļu iznīcināšanu, džekam tika iešķiebti papildus gadi. Kas svarīgāk, popkultūrā Vargs ir iegājis kā baznīcu dedzinātājs, par ko liecina visādi comixed tipa jociņi (google it). Baznīcu dedzināšana, pateicoties viņam, tiek identificēta ar mūzikas žanru kā tādu. Tādējādi atmetot pārāk lielu nopietnību, un atsevišķu taisnības cīnītāju glorificēšanu, joks par Vargu un Pusy Riot ir ok, un feisbuks vārās.

Un vispār, šī ir otrā sērija seriālam par konkrēto žanru, un primāri tieši šodien un tieši Burzum izvēlē vainojama vakardienas saruna par jauno albumu. Pusy Riot tur vispār ir trešās kategorijas fons.