Mazgājot krūzīti pēc kārtējā sižeta par AI ietekmi uz vidi, iedomājos, ka tur taču ir kāds, kas būvē tos datu centrus, un viņam ir licies – it’s fine. Vai arī tur noticis kāds cits kognitīvs process. Noteikti kaut kāds interesants psiholoģisks process notiek to CEO galvās, kas publiski izskata apgalvojumus, kas tik acīmredzami nesakrīt ar lielajiem datiem, bet viņu kritikai pietrūkst laika un informācijas, lai precīzi ar pirkstu iebakstītu faktā, kas pierāda, ka viņi melo. Var jau būt, ka tās ir neizbēgamas kolektīvo megaprojektu sekas.

Varbūt beigās šis viss izies kaut kādu iekšdedzes dzinēju evolūcijas ceļu, kur sākumā viss gāja zem drill, drill, drill lozungiem, un auto ar milzīgiem dzinēju tilpumiem, un nonākot līdz dzinēju efektivitātes celšanai dēļ degvielas cenām un (hopefully) ietekmes uz vidi. Nav gan pārliecības par to, cik mums tie uzticības kredīti ir palikuši no planētas.

Otra sastāvdaļa šim kokteilim ir kolektīvā ignorance. Datu centru būvētāji, protams, darīs visu, lai izveidotu maksimāli lielu emocionālu plaisu starp AI saturu un datu centriem, bet mazliet neticas, ka tādas masas tiešām dzīvo pilnīgā ignorancē par to, ko šis viss maksā. Pieņemot, ka mēs ticam uzņēmumu CEO novērtējumiem, un zinot kopējo resursu patēriņu, tas taču ir prātam neaptverams pieprasījumu skaits. Cilvēku uz planētas ir diezgan daudz, bet liela daļa knapi tiek galā ar Zoom zvaniem savā telefonā. Runā jau, ka patērētāju iespējas kaut ko ietekmēt ir visai ierobežotas, kad runa ir par pareizu lietu darīšanu, un ir diezgan grūti ar to strīdēties, bet ir arī nenoliedzami tas, ka ne jau augstāki spēki dažus tech bros ir padarījusi par miljardieriem, bet gan kolektīvā rīcība. Optimismu tas nevairo. Un iespējams īstās eksistenciālas šausmas izraisa nevis tas, ka slikti spēlētāji iestūrēs mūs kādā bezdibenī, bet tas, ka nekādas stūres nemaz nav, un mēs visi dreifējam vienā plostā lejā pa kalnu upi, tikai katrs ar savu redzējumu par notiekošo un nākotnes perspektīvām.