Pagaidām tikai intuitīvi: tirānisms vislabāk strādā, ja padotajiem ir vergu mentalitāte.

+1000

Un ja padotajam nav verga mentalitāte, tad notiek "revolūcija".

Tātad, lai gūtu vērā ņemamus panākumus sportā, ir nepieciešama vergu mentalitāte?

Cik man nācies dzirdēt, tad padomju sportā treneru autoritārisms ir normāla prakse. Tipa, sportists kā personība ir nulle, "darba materiāls", no kura trenerim ir jāuztaisa kaut kas ģeldīgs. Sportists pats neko nevar, bez trenera viņš ir kā lelle bez smadzenēm. Tādēļ arī uzvarās galvenie nopelni ir tieši treneriem.

Nu, par to, kāda ir prakse, jautājumu nav. Bet ir taču opcija pieiet pie indivīda, pateikt, kādi ir viņa trūkumi, ka pie tiem vajadzētu strādāt, ja ne, komandā ir citi spēlētāji, tāpēc var dabūt pasēdēt uz soliņa.

Bet kā rāda prakse, dzīvotspējīgākā ir tieši pirmā metodi.

Tas jau arī strādā tikai ārpus spēles. Tb traneris ir tas, kurš zina katra stiprās puses un atkarībā ko tām veido komandu. Un kolīdz ir vajadzīga specifiska lieta, viņš zina ko izvēlēties.
Taču spēles laikā nav laika ar katru individuāli runāt, un spēles laikā komanda jir komanda, nevis individuāls spēlētājs. Tādēļ arī jārunā kā ar komandu/ vienu veselu vienību.

No sporta neko nesajēgdams varu teikt, ka princips var strādāt tad, kad vadība ir pārliecināta, ka "nekur tu neliksies", un ne reizes nav uzrāvusies uz momenta, kad spēlētāji pasaka - ej tu, zini, uz kurieni? un aiziet, un tad izrādās, ka bez spēlētājiem arī vadībai nav nekādas nozīmes.

Vai tiem spēlētājiem ir, uz kurieni iet?

Tā ir medaļas viena puse. Bet kā izskaidrot to, ka bieži vien šādam menedžmentam ir priekšrocības pret tādu, pie kā pieraduši baltie cilvēki?

jo spēlētāji ir ari dažādi savos raksturos, jo tie ir sportisti, kas pa lielam ir auguši sportistu vidē, nevis alma mater gaiteņos, piemēram. šitādi nepedagōģiski paņēmieni, kas brīnumainā kārtā funkcionē, ir novērojami arī citur, piemēram, bērnu audzināšana ģimenēs u.tml. :)

http://www.ted.com/talks/view/id/663

Lai laukā kko panāktu ir vajadzīga agresija, ko dod adrenalīns... un testotsterona būsts...
un tur ārā laukumā bez vajadzīgās koncentrēšanāš nekas varētu arī nesanākt, jo tur jau instinkti vajadzīgi - kad skriet, un, kad sist...

Un kainda vārdi - "Puis tu to, vari, ej un parādi..." kkā neliekas pietiekami adrenalīniski... un pietiekami motivējoši...

Nav jau teikts, kas tas viss turpinās ārpus spēles vides.... gan jau arī dabon savu sitienu pa plecu un "labi pastrādāts..."

kkā tā varētu būt. but then again, ko gan es :)

So far closest.

Interesanti, vai tiešām sports tik ļoti atšķiras no citām aktivitātēm? Ja, piemēram, tevi tava kantora priekšnieks mēģinātu šitā "motivēt", tad droši vien tu viņam pa purnu iedotu. Bet ja to dara tavs treneris, tad, viss ir OK - slidām pieaug spārni un tu apgarots meties cīņā.

tur jau tā lieta, ka šādā agresīvā sportā nevajag šādu apgarotību. Taktikas ir treniņos izspēlētas tiktāl, ka viss sēž kaulos un līdz pavlova viņa suņu attiecībām, ka pietiek tik nosvilpties, ka visi zina uz kuru pusi jāskrien.
Savukārt, ja teiksim, komandas "īpašnieks" tāpat ar treneri runātu, tad gan tas būtu tāpat, kā man Tu minēji par mana kantora priekšnieku. Jo gan trenerim, gan man ir jāpatur vēss prāts, savukārt ne futbolistam, ne hokejista, ne regbijistam, nedz arī kādam citam no līdzīga tipa grupu sportiem nav laika pastāvēt un padomāt uz kuru pusi skriet, apsvērt taktikas vai izrēķināt ātrumus un leņķus bumbas mešanai, speršanai utt. Tam ir jābūt iekšā. Un komanda tāpēc ir komanda un tiek tik ļoti dzenāta, lai viņi kļūtu par vienu veselu un spētu ieraudzīt un paredzēt savas komandas biedru un pretinieku kustības. Pilnīgs bišu stops.

Savukārt citos sporta veidos (piem šahā :p) tāda taktika nederēs. nedz arī boulingā, ne kādā citā, kur katrs komandas dalībnieks ir patstāvīgi darbojošs/ funkcionējošs.

šāda veida komandas spotos svarīgi ir stress-adrenalīns-izturība

tpc jau arī nav tā, ka "vai šī partija kautkāda nezdevusies - davai vēl vienu", jo ja var vēl vienu=neesi atdevis visus savus 100% nevar uz tevi paļauties.

Dzīve ir skarba un atkarībā no situācijas un katra paš cilvēka ir jāizvērtē kuram kura pieeja der, tas pats arī man darbā. Ar katru no maniem padotajiem ir jārunā bik savādāk un ar dažiem pat nav jēgas.
Bet tāda dīve un ja grib panākumus nākas ziedotes/ sakost zobus vai arī izstāties.

Ja treneris pats ir autoritate, tad sada taktika var iziet cauri, bet savadak tuksha runa! Un to jau arii MD pieraadija! Un nevajag aizmirst, ka sini pasha MD spele ari legionari, kuri pirmkart nehuja nesaprot no ta, ko vinjs tur saka, un otrkart hokejam ir dazhadas skolas, ja slaviem tas rullee, tad skandinaviem un amerikanjiem tas nerosina i ne pakalju pakustinaat! Un ja vnk turkshi bljauj un lamaa savus speletajus, tad tik pat labi var arii pakluseet, jo no ta jeegas nebuus nekaadas, ne ba jau setas blice novakusies, ja trenerim nav konstruktivu piedavajumu, ka motivet komandu, tad var ari vnk nenakt gerbtuvees un tad jau tiims var saakt domaat - hei nu ir suudi, laikam jasak domaat un stradat ar galvu un kajam, jo hokejs jau nav tada tupa skrieshana un meshana, ir jau arii jamak saspeleties un apmudiit pretinieku, jamak lasiit speele!