Pjanijs bazars, bet...

Panesās diskusija par sporta vidi in general, un nesen publicēto pietiek.lv (ja nemaldos) audio ierakstu no ģērbtuvēm, kur Znaroks izpidījās visā savā krāšņumā. Ok, par Znaroku, domāju, ilūziju nevienam nevajadzētu būt jau gadus 20 (vai vairāk). Normāla armijas "ģedovšina". Noteikti Krievijā, Ķīnā u.c tādu piemēru netrūkst, un ir dzirdēti vairāki. Bet tēma, pie kuras mūsmājās mēs tā īsti nenonācām pie konsensusa (Gorbačova mīļākais termins), kā šādos apstākļos var spēt performēt? Visas ofisu menedžmenta teorijas saka, ka cilvēki ir jāmāk motivēt, tiek lauzti šķēpi pret teorijām par burkānu un rīkstēm, bet dzīve pierāda, ka specifiskajā sporta vidē, burkāni un rīkstes tiek mesti pie malas, un menedžmets tiek kārtots ar sūdainu mietu un lamu vārdiem. Pie visiem stāstiem, ka kāds sāk meklēt zaļākus ganību laukus, jo nepatīk tirāniskā attieksme no vadības puses, "ģedovšinas" principi tomēr spēj performēt. Why?

Any ideas?