tur jau tā lieta, ka šādā agresīvā sportā nevajag šādu apgarotību. Taktikas ir treniņos izspēlētas tiktāl, ka viss sēž kaulos un līdz pavlova viņa suņu attiecībām, ka pietiek tik nosvilpties, ka visi zina uz kuru pusi jāskrien.
Savukārt, ja teiksim, komandas "īpašnieks" tāpat ar treneri runātu, tad gan tas būtu tāpat, kā man Tu minēji par mana kantora priekšnieku. Jo gan trenerim, gan man ir jāpatur vēss prāts, savukārt ne futbolistam, ne hokejista, ne regbijistam, nedz arī kādam citam no līdzīga tipa grupu sportiem nav laika pastāvēt un padomāt uz kuru pusi skriet, apsvērt taktikas vai izrēķināt ātrumus un leņķus bumbas mešanai, speršanai utt. Tam ir jābūt iekšā. Un komanda tāpēc ir komanda un tiek tik ļoti dzenāta, lai viņi kļūtu par vienu veselu un spētu ieraudzīt un paredzēt savas komandas biedru un pretinieku kustības. Pilnīgs bišu stops.

Savukārt citos sporta veidos (piem šahā :p) tāda taktika nederēs. nedz arī boulingā, ne kādā citā, kur katrs komandas dalībnieks ir patstāvīgi darbojošs/ funkcionējošs.

šāda veida komandas spotos svarīgi ir stress-adrenalīns-izturība

tpc jau arī nav tā, ka "vai šī partija kautkāda nezdevusies - davai vēl vienu", jo ja var vēl vienu=neesi atdevis visus savus 100% nevar uz tevi paļauties.

Dzīve ir skarba un atkarībā no situācijas un katra paš cilvēka ir jāizvērtē kuram kura pieeja der, tas pats arī man darbā. Ar katru no maniem padotajiem ir jārunā bik savādāk un ar dažiem pat nav jēgas.
Bet tāda dīve un ja grib panākumus nākas ziedotes/ sakost zobus vai arī izstāties.