Turpinot par tech-bros - Īlons ir uzspridzinājis Instagramu. Tie algoritmi, protams, strādā ļoti dīvaini, bet nenoliedzami vienas dienas laikā ir saražots ļoti daudz satura par jauno lietu kārtību pasaulē. Šo saturu gan rāda Cukenberga medijs, kas ir potenciāls atsevišķa satraukuma avots, bet vēstījumu tas nodod. Ja par Trampa uzvaru nāca sarūgtinājuma vaibi, tad no inaugurācijas pasākuma jau vēdī viegla panika.

Ap to pašu laiku, kad Trampa svīta kapitolijā mētāja nacistu salūtus, ironiskā kārtā pastkastītēs nonāca Ir speciālizlaidums veltīts tech bros. Es nedomāju, ka mums visiem kolektīvi vajag apsegties ar līķautu, bet sarkans virsraksts "labākais laiks sākt biznesu" kā minimums neatspoguļo objektīvo realitāti. Man noteikti atmiņā ir palikuši labāki laiki no investīciju, drošības un ekonomiskās stabilitātes veidokļa. Bet labi, cilvēkiem īpaši nepatīk mans nepamatotā optimisma trūkums, tāpēc manas karjeras perspektīvas turpinās būt tur, kur ir jāstrebj citu savārīti sūdi, nevis jāceļ kāršu namiņi.

Lai vai kā - tech bros. Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk es saprotu šo apsēstību ar opertūnismu biznesā. Sure, tehnoloģijas mums palīdzēs darīt lietas labāk, un varbūt pat papildināt eksporta bilanci ne ar kokmateriāliem. Tomēr mani drusku satrauc šīs tēmas transformēšanās kultā. Es nešaubos, ka sociāli akward indivīdi ir spējīgi stundām ķibināties ar abstraktām problēmām, un kaut ko arī panākt, bet es priecātos, ka tas notiktu caur attīstītāku zinātni un pētniecību, nevis caur sapņiem par pirmo miljonu un došanos iekarot Marsu. Īpaši mani pārsteidz libu nespēja tvert saistību starp oligarhijas uzplaukumu, un nekritisku attieksmi pret emocionāli nenobriedušiem indivīdiem, kuru virzienā tiek pludināta vara, nauda un autoritāte. Nu, piemēram, mums ir Normunds Bergs, kurš emocionāli ir stulbs kā durvju pakaramais, bet kaut kādā veidā ir viedokļu līderis. Viņam kaut kur būs nomētājušās divas štukas ko noziedot Ukrainai, tad viņš tās izmantos, lai paceltu savu soctīklu engeidžmentu, un libi bez jebkādas aiztures metīsies šai ēsmai virsū. Mums for real šādus klaunus vajag vairāk, vai viņiem vajag vairāk varas? Vai jūs jau dzirdējāt stāstu, kā Īlons pasūtīja dirst ES ar savām regulām, draudot ar to, ka ASV uzliks mīksto uz NATO? Nevis Tramps, bet Īlons. Caur Trampa kabinetu, protams, bet tomēr.

Skatoties uz Queens of the Stone Age haipu, par ko man ir zināms pārsteigums, man rodas daži jautājumi. Homme nav iekļuvis top-tier problemātisko vīriešu sarakstā, bet visi taču ir informēti, ka viņš nav nekāds saulstariņš? Right? Nu, tāds second hand Džonijs Deps.

Vai tas ir jocīgi, ka no Vesa Andersona filmām, man visvairāk patika tās ar dzīvniekiem? Es gan pilnīgi visas neesmu redzējis, un varbūt laižu garām kādu pērli. Toties mājās uz sienas joprojām neaizšpaktelētie caurumi ļoti labi pielāgojas Andersona filmu estētikai, jo tie atrodas projecējamajam ekrānam lejā tieši pa vidu. Tieši tur, kur piezemējās citplanētietis.

Šmakovkas muzejs D-pilī bija savdabīga pieredze. Es biju gatavs nebraukt, bet apjautājos citiem nedzērājiem, vai viņiem ir interese. Tomēr braucām apskatīties. Tur es jutos mazliet kā citplanētietis, kas uz to visu "no grauda līdz dzērienam" vēro ar antropoloģisku interesi. Man nav sveša visa tā aršana, pļaušana, novākšana un citi lauku darbi ar bērīti, es to visu esmu darījis teju turpat ap stūri, bet tam seko kolektīvā ražas patērēšanas kultūra, un tur es nesaslēdzos. Kas, protams, nav nekāds pārsteigums. Un protams tur bija "tantes", kas degustēja šmakovku, un smējās, ka nekad nav par agru dzert šmakovku. Tantes visdrīzāk bija manā vecumā, bet tomēr tās bija tantes.

Bet ir viena cita šmakovka related vieta tajā reģionā, kas bildēs izskatījās iespaidīg. Es labprāt tur aizbrauktu pasēdēt ādas dīvānos, un varbūt pat nogaršotu kādu spirtoto dzērienu.

Iespējams fakts, ka eksistē Pauls Meskāls, padara Jāņa Ābeles dating dzīvi ļoti aizraujošu.

Jāsaka gan, ka kino snobi ir mazliet izlepuši, skatoties visādas viduvējas filmas, kurās tēli ir pārāk plakani, jo skatīties īstu Holivudas blokbāsteri kļūst par īstām ciešanām. Otrajā Gladiatorā bija tādi sižeta caurumi, ka pat visas klišejas kļuva par sižeta kodola saturošo daļu. Visas filmas garumā es ļoti cītīgi racionalizēju prom visas vēsturei un realitātei neatbilstošos faktus, un mēģināju ļaut filmai nest mani savā fantāziju pasaulē, bet dažubrīd tēlu motivācijas loģikas trūkumi bija tik lieli, ka man vairākas reizes nācās nokrist no tā sērfa dēļa, kur sižets mani nesa, un jāmēģina uzrausties tanī atpakaļ. Es gandrīz esmu drošs, ka Gladiators ar Krovu bija daudz labāks, lai gan man nav uzticama veida kā par to pārliecināties. Bet es tiešām gribētu spēt aiziet uz kādu Holivudas blokbāsteri, un paskatīties uz smukām bildēm, nevis būt tikai diktators, kurš paziņo, kuras filmas mēs skatīsimies, un kuras nē.

Es kaut kad rakstīju, ka mani nakts murgi ir kļuvuši abstraktāki un eksistenciālāki. Es gan joprojām tajos mēdzu piekopt vardarbību pret ļaunajiem spēkiem, ja tas ir iespējams. Vakarnakt es piedzīvoju mašīnu sacelšanos, vienīgi atšķirībā no Terminatora vai Matrix, mašīnas nebija pārāk izsmalcinātas, un tās faktiski bija tādas kā hidrauliskās preses, tikai ātrākas, kas tuvojās man no visām četrām pusēm, un savā ceļā iznīcināja visu sastampājot. Ne man īsti bija bail, nedz kādas idejas, kā ar šo cīnīties, un es pamodos tanī brīdī, kad šiem notikumiem vienkārši nebija loģiska turpinājuma, jo tas viss satikās vienā punktā, kurā atrados es. Tā bija ļoti interesanta sajuta, it kā smadzenes būtu pārtraukušas sapni dēļ kļūdas programmā.

It kā nesaistīti, bet šodien es pamodos dēļ citas eksistenciālas problēmas. Neejot detaļās, es biju nonācis situācijā, kuras notikumus es nekontrolēju, bet atrados tiem tiešā tuvumā. Es īsti nesapratu, kā man būtu jāreaģē, un tā nu es paliku pasīva vērotāja pozīcijā, jūtoties ļoti neērti. Es secināju, ka tā ir mana paša atbildība izdomāt, vai es palieku šinī situācijā, vai dodos prom. No šī sapņa gan es pamodos ar diezgan nekomfortablu sajūtu. Savukārt jau nomodā es izdomāju, ka par atrašanos šinī nekomfortablajā situācija atbildīgs tomēr es nebiju viens. Tā bija diezgan neparasta situācija, kurā es neizvēlējos nonākt, un man bija nepieciešams laiks, lai izdomātu, kā es vēlētos rīkoties. Šinī situācijā man netika prasīts "consent", vai es vēlos pieredzēt to, kas tūlīt notiks, pat ja it kā uz mani tieši tas neattiecas. Tas ir kā pajautāt, vai ir ok izteikt viedokli par kādu citu cilvēku, ja vien jums savā starpā jau nav noformēts beztermiņa "consent" izteikt viedokli jebkurā situācijā. Ar to es gribēju teikt, ka diezgan daudzas lietas mums apkārt tiek uztvertas kā situācijas, kas ir radušās, nevis situācijas, kuras kāds kādam ir radījis, un būtu varējis no tā izvairīties, pajautājot atļauju. Šo ideju, protams, ir viegli novest līdz absurdam, lai gan patiesībā tā nav tik sarežģīta, lai arī to ir grūti aprakstīt tā, lai varētu viegli piemērot visām situācijām, ja šīs saprašanas nav. Man vasarā radās doma uztetovēt uz rokas uzrakstu "ask consent first", bet tā vien šķiet, ka šis man nu jau būs gana ietetovējies apziņā. Varbūt tetovējums uz rokas varētu drīzāk būt kā vēstījums apkārtējiem, kuriem šķiet normāli ielauzties svešās privātās telpās, neprasot tam atļauju.

Lol! Es, protams, nesagaidīju, ka manos diezgan korekti formulētajos jautājumos nevarēs ielasīt skepsi, bet noprivātot publisku sašutumu pēc tam, kad man tiek atbildēts kaut kas par to, kā kritika ved uz labāku pasauli, ir visai ironiski. Publiska ķengāšanās dēļ tā, ka kāds jūtas nenovērtēts, protams, nav jauna parādība, bet ir tādas izpausmes, kuras var nosaukt Ēķa vārdā. Cilvēki, kas attiecas pret savu darbu kā pret produktu, kuram ir jāsasniedz kaut kādi "pārdošanas" rādītāji, un kuri arī uzskata, ka tas automātiski liecina arī par mākslinieciskām vērtībām. Man nav svešas ilgas pēc publiskas atzinības, bet es apzinos arī to, ka būt pārtikušai viduvējībai ir mana izvēle, un es neesmu gatavs to iemainīt pret mākslinieciskām ciešanām. Paškritikas trūkums par savām apzinātajām vai neapzinātajām dzīves izvēlēm liecina par garāku problēmu sarakstu, kā vidējam cilvēkam, kas ikdienā straglo ar savu sūdu, un caurmērā tiecas būt labāks cilvēks, neskatoties uz saviem trūkumiem. Pret šādu paškritikas trūkumu man ir diezgan grūti izjust empātiju.

Ja nu kas, es par publisko bičošanu, ka seriāls "Nelūgtie viesi" nekam nav nominēts. Not that I'm saying, ka seriāls ir slikts - es neesmu tik stulbs, lai spriestu par kaut ko, ko es neesmu redzējis - bet šī jau ir otrā reize relatīvi īsā laikā, kad kāds no filmas radīšanā iesaistītajiem, kritiķiem pārmet nepamatotu filmas snobēšanu. Pirms tam bija sašutums par to Dziesmusvētku filmas recenziju. Visa tā spriedelēšana par neatkarīgas un neietekmētas kritikas svarīgumu nozares attīstībai kā kaķa lāsti debesīs.

Mani diezgan kaitina, ka politika ir tik tālu no "policy making", un tik ļoti mārketinga un publisko attiecību apakšnozare.

Reku Valainis esot pateicis, ka AirBaltic vadītājs ir "zaudējis sabiedrības uzticību". Es nezinu, vai pat Valainis to ir izdomājis, vai vesels kolektīvs breinstormojot ir nonācis pie šāda formulējuma, bet nu skaidrs, ka neviens no šī formulējuma autorniem nespēj izmērīt sabiedrības uzticību. Tas ir reklāmas textbook paņēmiems, kur kaut kas ir "iespējami labākais", un numur viens produkts, ko iesaka kaut kāda asociācija. Jo skumīgāk ir tas, ka stāsts par sabiedrības neuzticību aizies. Vai tu uzticies AirBaltic vadītājam? Man būtu jāieskatās vēlreiz Raudsepa slejā, lai vispār atcerētos viņa vārdu, kāpēc lai es šim random cilvēkam vispār uzticētos?

Otrs piemērs par Trampu. "The Europeans have been seeking to shape the president-elect’s perception of how different outcomes will reflect on him. In particular, they have sought to convince him that his support for a mass giveaway of Ukrainian territory in the name of peace would make him look weak." Ja ir jāizmanto metodes, kas neatškiras no tām, kad no maza bērna mēģina panākt to, lai viņš sakārto istabu, un runa ir par vienas no pasaulē ietekmīgākās lielvaras vadītājiem, kā tas var nevairot politisko nihilismu? I mean, vēl bez cīņas ar nepārprotamiem draņķiem, kas cita starpā ir arī Tramps, bet "ņau, ņau" vēlētāju mandāts.

Es šādu retoriku nepiekoptu pret actual bērnu, bet cilvēce ap šo laiku varētu būt sasniegusi to briedumu, kad to varētu sapurināt, un teikt, lai tā izšņaud degunu, sasien kurpes, un savāc savu sūdu kopā. Kad ir plīsušas radiatoru trubas, nevienu nepis, kas kuram ko ir teicis pirms gada, un kurš tagad ir vainīgs. Ņem stellatslēgu un lupatas, un dodas novērst krīzi. Un arī pēc tam neapber sevi ar pelniem, bet uzņemas atbildību, un izdara secinājumus. Un dažreiz secinājums ir tāds, ka trubas mēdz plīst, un ir jābūt gataviem to risināt. Nav nepieciešamība izvērst plašu publisko diskusiju.

Man ļoti nepatiktu, ja man pēkšņi atņemtu tiesības piedalīties kolektīvajā lēmumu pieņemšanas procesā, par kuru man jau tā nav pārāk daudz ilūziju, bet visi šie ar pirkstu bakstījieni acī vienkārši rada vēlmi stiept ropu pēc slapjas lupatas.

Bet vispār šis ir tāds drusku jocīgs brīdis, kad individuāli es esmu emocionāli ļoti labā vietā, bet globāli ir tik milzīgs pesimisms. Tāds mazliet: "Turn on, tune in, drop out."