Runājot par personalizētām mārketinga ziņām. Kopš es esmu sakārtojis savus GMail filtrus, mani tās mazāk satrauc, bet ir bijuši brīži, kad man ir gribējies uztaisīt bukletu, kurā minēt lietas, no kurām izvairīties komunikācijā ar esošiem, bijušiem un potenciālajiem klientiem. Piemēram, prasīt atsauksmes par preci, kas vēl atrodas pakomātā, būtu sarakstā diezgan augstu. Ziniet, kas nav galīgi jobnuti atsauksmju prasīšanā? Amazon! No visiem late stage capitalism monstriem, šie būtu pēdējie, no kuriem es būtu gaidījis iejūtību, pat ja tā ir ciniski aprēķināta.

Lai vai kā, es galīgi neiebilstu, ja kaut kā tiktu regulēts, ka bez īpašas piekrišanas būtu aizliegts izsūtīt mārketinga materiālus, kurā saņēmēju uzrunā personīgi. Es vispār atļautu tikai tādus vietniekvārdus kā "mēs", "mums" un "mūsu". Un es te nerunāju par ķeksi "atļaut sūtīt mārketinga materiālus", kas nepasaka neko par to, vai šie mārketinga materiāli tiks sūtīti divreiz gadā, vai reizi divās dienās, un atklāti sakot visiem ir pofig par to, ja tas ķeksis nemaz nav ielikts. Es runāju par speciālu ķeksi, kas dotu tiesības ziņā iekļaut vārdus "sveiks" un "tu", saukt mani vārdā, paraut man matus, un izlikties, ka šo epastu nesaņem vēl simtiem vai tūkstošiem cilvēku. Tā noteikti nav pasaules lielākā problēma, bet ja mēs bez ironijas esam gatavi runāt par azartspēļu ierobežošanu, es neredzu iemeslus, kāpēc šādas mārketinga prakses nepielīdzināt tām. Es neuzskatu, ka mārketings principā nav legit instruments, lai ražotājs sasniegtu savu pircēju, bet atklāti sakot es arī azartspēles neuzskatu par fundamentāli sliktām. Kā jau daudz kas šajā pasaulē, arī mārketings ir slīpējies un korumpējies līdz tādam līmenim, ka lielākā daļa prakšu ētiski nu jau ir stipri apšaubāmas. Pat mazās lietās - es neiešu tik tālu, lai runātu par risinājumu izgudrošanu feikām problēmām. Un viss tas lepnums par to, kā tu esi sasniedzis savus mērķus labāk par saviem konkurentiem ir tik derdzīgs. Ir pilnīgi vienalga, kuram reklāma ir sanākusi labāk - Pepsim vai Kolai. Tie ir divi zīmoli, par kuriem nezina varbūt dažas ciltis Amazones džungļos, tāpēc šo produktu reklāma var apelēt tikai pie feikām dilemmām. And no one needs that.

All that said, es nedomāju, ka strādāt reklāmas industrijā ir kaut kā īpaši sliktāk kā jebkur citur. Arī darbs bankā nav nekas īpaši cēls. Ēdiens un jumts virs galvas nav nekas tāds, no kā būtu jāatsakās cēlāku mērķu vārdā. Bet ja vien tu neesi ārsts vai skolotājs - it's just a job. Man tīri labi apmierina tas, ka es bieži dzirdu frāzes, ka mēs esam tikai cilvēki, kāds ceļ telefonu sapulces laikā, ja zvana bērns, vai beidz sarunu, ja sapulce ir izgājusi ārpus plānotā laika, un kādam ir jāved bērns uz pulciņu.

Kad man viņu vajag, es viņu nevaru atrast. Nu, tad lai iet arhīvos.

https://www.youtube.com/watch?v=HBjDZMJUduo

Man tikko Forum Cinemas palūdza atjaunot sava profila informāciju, un tur ir parādījusies iespēja izvēlēties dzimumu "nezināms". Ko es arī labprāt izmantoju. Jo ko gan viņi secinās no mana dzimuma? To, vai man patīk Marvel filmas? Pat ja tur ir kaut kāda vērā ņemama korelācija, es labprāt neiesaistos šajā bulšitā. Man kaut kā šķiet, ka dzimumu klienta datos norāda studenti, kas taisa savu pirmo datubāzi kursa ietvaros, jo nevar datiem izdomāt labākas dimensijas, bet kaut kā šī tradīcija ir iezagusies arī korporatīvajā vidē. Varbūt tāpēc, ka sistēmu veidotājiem ir zināmas autistiskas iezīmes. Es visu šo gadu laikā praktiski neesmu redzējis nevienu atskaiti, kas tiek šķirota pa dzimumiem, ja vien tās nav kaut kādas regulatoru atskaites, kur tu nevari izvēlēties šo informāciju neaizpildīt.

Manu Instagram dzīvnieku saturu kaut kā ir nomainījuši visādi ķermeņi. Daļa no tā ir epizodes no The Substance un AI ģenerēts saturs, bet ir diezgan daudz īstu cilvēku spektrā no gym bros līdz lielām krūtīm. Es tagad domāju, vai mans nesenais, sauksim to par sapni, nav saistīts ar šādu saturu soctīklos. Es nenoliedzu, ka ķermeniskās pieredzes ir svarīgas, jo tajos ir iesprostota mūsu apziņa, kā arī ķermeņiem piemīt estētiskas īpašības, un tas var būt gan pīrsings degunā, gan dzīvnieka seja uzzīmēta uz vēdera. Bet kaut kā dursku par daudz plastisko operāciju, rētu un ģenerālas ķermeņa ekspozīcijas. Es negrasos nosodīt nevienu, kam ir svarīgi kačāt bicīti, vai koriģēt uzacs formu, bet man kaut kā šķiet, ka viss ir ok, kamēr vien tas ir veselīgs un funkcionāls ķermenis.

Citās ziņās, arī šī dziesma nav zaudējusi savu aktualitāti. Teju vai kā uzrakstīta šogad.

Huh! Nezināju, ka Highly Suspect dziesma @tddybear ir sadarbībā ar Conor Mason no Nothing But Thieves. Tas kainda ir rakstīts pie tā JūTjūbes video, bet toreiz man neko daudz neizteica Nothing But Thieves.

Gladiators are Krovu sagaidāmi bija daudz labāks par jauno Gladiatoru. Fēnikss, protams, bija spīdošs savā ļaunā imperatora lomā. Tēls arī uzrakstīts ir labi. Mazliet klišejiski, bet nevarēja piesieties loģikas trūkumam.

Kas man šķiet interesanti, ka visas šāda tipa filmas ir gandrīz vienādas. Kaut kas līnījās par to, ka pasaulē vispār ir cik tur tie stāsti, un viss pārējais ir dekorācijas. Šinī gadījumā stāsts par varoni, kurš savu lietu dara vislabāk par pārējiem, neviens nespēj viņam līdzināties vai stāties pretī, kas liek viņu mīlēt visiem pozitīvajiem tēliem un nejaušiem garāmgājējiem, bet visas problēmas ceļas no tiem dažiem ļaundariem, kurmiem traucē mūsu varoņa spējas vai cilvēku mīlestība pret viņu. Beisiklī ar šo vienu teikumu es esmu aprakstījis diezgan daudz episku stāstu. Kas no vienas puses man šķiet jocīgi tāpēc, ka dzīve tā nestrādā, bet no otras, ka acīm redzot ir kaut kāda vispārcivlēcīga vēlme, lai tieši tā tas strādātu. Kaut kāds Laimes Lācis, Sers Lancelots, Robins Huds un Supermens vienā personā.

Vēl, protams, šķiet jocīgi, ka mūs formējuši ir tieši stāsti. Mums šķiet, ka mēs rīkojamies izejot no saviem priekšstatiem, bet mūsu priekšstati ir veidojušies no tā, kādus stāstus mēs esam dzirdējuši. Patiesībā tas nav nemaz tik jocīgi, bet ir zināma pretestība pret to, ka mūsu brīvā griba lielā mērā ir determinēta, un tāpēc tas jūtas jocīgi.

Vēl pasaulē ir tāda parādība kā sporta kluba tētuki. Sāksim laikam no pozitīvā gala.

Pirmdienās pēc mana treniņa sarodas kaudze ar bērniem, un pilna recepcija ar vecākiem. Daļa no vecākiem ir tādi, kas jau gadiem nāk uz savām grupiņām, es aptuveni nojaušu viņu nodarbošanos, un ļoti necienu viņus par to, bet taisnības labad tīri cilvēcīgi viņi nav sliktākie cilvēki pasaulē. Viņi paši pēc brīža uzrodas ģērbtuvē, lai dotos uz savu treniņu, viņi ir gana paškritiski, empātiski, un spējīgi izrādīt mīlestību. Galvenokārt es viņu klātbūtni pamanu tādēļ, ka sporta kluba priekšpuse ir pārparkota kur drīkst un nedrīkst stāvēt, un man ar savu kuģi tas rada problēmas tikt laukā no stāvvietas, lai gan ierodoties uz treniņu es nevaru paredzēt visus ģeniālos cilvēku pārkinga skilus, un totālu nemēģināšanu padomāt par citiem.

Nav daudz, un tādus es pārsvarā pamanu pa dienu, kas iet trenēties kopā ar savu bērnu, un tos nākas paciest kopā ar to bērnu. Reizēm man rodas vēlme tādiem darīt pāri, pastāstīt viņiem, lai liek bērnam mieru, un lai vispirms savāc kārtībā sevi, ja reiz viņš ir tik zinoši par to, kā vajag lietas darīt pareizi.

Un arvien vairāk es sāku pamanīt tos, kas atved bērnu uz treniņu, un tad vienkārši tur recepcijā sēž. Es nezinu katru individuālo stāstu, bet man gribās šos cilvēkus turēt aizdomās. Sure thing, bērnam ir divi vecāki, un ja ir situācija, kur vienam no viņiem bērns ir jāaizved uz ārpus skolas nodarbību, un jāziedo šis laiks no sava dienas, neko darīt. Bet man liktos loģiski, to laiku nevis vienkārši nobumbulēt, bet arī veltīt sportiskām aktivitātēm. Un tas nav obligāti jādara kopā ar bērnu, un ja bērnam ir treneris, pat labāk ja vecāks nejaucas iekšā treniņa procesā. Kas mani satrauc, vai tie jaunie džudisti un kikbokseri paši ir izvēlējušies šo hobiju, vai arī tā ir tieši šo tēvu izvēle viņiem likt trenēties. Es esmu atskatījies uz bērniem, kas ir nelaimīgi par to, kur viņi ir nonākuši, es zinu reālus piemērus, kur tēvs nelaiž savu sešgadīgo dēlu uz dejām, bet liek iet uz džudo, kur citā starpā ir jāpiedalās arī sacensībās. Un labi, man nesaskan dzīves filozofija ar gym bros, kas savus bērnus audzina par nākamajiem gym bros, but my guy, ja tu savu filozofiju realizē tikai caur saviem bērniem, I spit in your soul. Kanta imperatīvs to the rescue. Your children are not means to your goals.

Es šorīt Feisbukā saņēmu draudzības uzaicinājumu no kāda christian nationalist crypto-bro. Atšķirībā no "spied uz šī linka, lai redzētu mani bez biksītēm", šis pat izskatās pēc īsta un reāla cilvēka, un ir gatavs inceļiem pastāsīt, kā tikt galā ar lieko svaru, ka strādāt no deviņiem līdz pieciem ir stulbi, un ceļš pie miljoniem ved caur finanšu spekulācijām.

Lai gan savai metālista rage fāzei es esmu ticis cauri, un es nedošos dedzināt baznīcas, un negriezīšu krustus otrādi, bet katru reizi, kad es sastopos ar kristietības tēmu teju jebkādā kontekstā (varam vispārināt uz reliģiju), man drusku rodas vēlme ievemt sev mutē. Tas ir milzīgs racionalizēšanas darbs un iekšējā līdzsvara meklējums, lai vispār spētu konceptuāli pieņemt, ka kristietis automātiski nav arī idiots. Kaut kā runas par čakrām un jogu manī neraisa tik automātisku reakciju. Katrā ziņā, lai manī iezagtos kaut vai neliela pārākuma sajūta, cilvēkam pietiek paziņot, ka principā viņš tic Dievam, pat ja kristietību nepraktizē. Kaut kādas Agneses Irbers es, protams, uzskatu vispār par hospitalizējamām, bet šīs kategorijas cilvēki gan īpaši cenšas, lai panāktu šādu attieksmi.

Es teiktu, ka 21. gadsimtā mēs savas tieksmes pēc garīguma un morāliem meklējumiem varam apmierināt arī citos veidos. Ir tomēr tik daudz filozofisku traktātu sarakstīts.

Lasot rakstu par internetā izteiktiem draudiem, es aizdomājos par to, vai brīvība vienmēr ir saistīta ar risku, un vai drošības cena vienmēr ir atteikšanās no brīvībām? Šāds jautājums, piemēram, kādu laiku atpakaļ parādījās kādā rakstā par video novērošanu. Londona bija minēta kā spilgts piemērs totālai novērošanai drošības vārdā. Tur gan blakus tēma bija sabiedrības informētība par to, kam un pie kādiem nosacījumiem šis video novērošanas materiāls ir pieejams.

Šodien izlasītajā rakstā bija minēta kāda upura neizpratne par to, kāpēc policijai nav instrumentu noskaidrot īsziņas sūtītāja indentitāti, kurš ziņas ir sūtījis, izmantojot priekšapmaksas karti. Es saprotu cilvēka sāpi konkrētā situācijā, bet iztēlojos arī to distopisko situāciju, kur tu Zelta Zivtiņu vari iegādāties tikai uzrādot pasi. Ja mēs ejam hipotētiskos scenārijos, un iztēlojamies pilnīgi valsts kontroli pār visu notiekošo valstī uzstādītā komunikācijas infrastruktūrā, kur patiesa anonimitāte būtu iespējama tikai runājot ar cilvēku klātienē. Iedomājies, ja tev varētu inkriminēt noziedzīgu nodomu pilnīgi par visu, kas ir ierakstīts likumā, ieskaitot vēlmi iegādāties alkoholu ārpus legālā laika. Vai arī mans mīļākais piemērs par ielas šķērsošanu pie sarkanās gaismas trijos naktī. Vai tas ir noziegums? Varu derēt, ka par to varētu saņemt sodu, ja katrā krustojumā būtu kamera, un automatizēta sodu fiksēšana un piemērošana. Vajadzētu tikai likumu, kas to atļauj šo automatizāciju un pieeju video materiāliem. Kā būtu ar iešanu uzpīpēt pandēmijas laikā pēc vienpadsmitiem?

Bet atgriežoties mūsu realitātē, kur online vardarbības upurus mēdz saukāt par sniegpārsliņām. Tā ir diezgan vājprātīga situācija, ka tu esi saņēmis anonīmus draudus, un tu nevari izslēgt situāciju, ka tu ar šo draudu izteicēju sastapsies darbā. Tev nav iespējams zināt, vai cilvēks šos draudus ir gatavs realizēt, kā arī uzzināt, kurš šis cilvēks ir. Tavas opcijas ir vai nu nedomāt par to, vai turēt aizdomās visus. Domāju, ka kaitējums gan draudu saņēmējam, gan iespējams sabiedrībai kopumā nav hipotētisks. Bet kaut kādā ziņā kaitējums rodas no šo draudu saņemšanas fakta. Iedomājies, ja tu satiecies dienā ar divdesmit svešiem cilvēkiem, un kādas domas šiem cilvēkiem ienāk prātā par tevi. Iespējams tikai katra simtā svešinieka domas tevī radītu satraukumu, bet tev kaitējums netiek nodarīts, kamēr cilvēks šīs domas patur pie sevis, un nekad nav apsvēris rīkoties atbilstoši šīm domām. Bet ja tevi satrauc šo domu fakts, un tas tev liktu turēt aizdomās katru, tā būtu diezgan iespaidīga sevis spīdzināšana. Un nenoliedzami arī īsts kaitējums.

Visbeidzot tas, ka kādam šķiet ok izteikt kādus draudus. Tipiskākais, laikam, ir draudi kādu izvarot, parasti sievieti. Pat ja šāds uzskats ir margināls, tādu ir redzēts pārāk daudz, lai neuzskatītu, ka tā nav problēma. Pat viena, piemēram, izvarošana ir tieši viena izvarošana par daudz, lai ar to nesamierinātos, pat ja pretī ir miljons cilvēku, kuriem pat doma par to šķiet slima. Nav, piemēram, vakcīnas, kas šādas domas izskaustu kā slimību, vai skolā jākārto eksāmens, kas pārliecinātos, ka kopā ar reizrēķinu, tu fundamentāli esi apguvis, kas ir labi, un kas ir slikti. Katram ir dota brīvā griba būt labam cilvēkam vadoties pēc diezgan brīvas interpretācijas. Un tur atkal ir vieta idejām par distopiju, kur tev borē pareizās lietas pēc pareizās grāmatas tik ilgi, kamēr rodas pārliecība, ka tu tās esi apguvis.

Skaidrs, ka realitātē eksistē kaut kāds vidusceļš starp absolūto brīvību un absolūto drošību. Bet ir diezgan satraucoši, cik ļoti daudz cilvēku ir gatavi šķirties no savām brīvībām apmaiņā pret drošību, vai arī ir nezināšanā par to, ka tieši šāds dīls ir noticis, un uzskata, ka viņi tādā veidā neko nezaudē no savām brīvībām. Kaut kādā ziņā jau, protams, nezaudē, līdz tam brīdim, kad viņiem pašiem rodas vēlme šādas brīvības izmantot, un secina, ka tādu tur vairs nav, un viņi paši to ir pieprasījuši. Es noteikti domāju, ka tā ir problēma, ka tik daudziem šķiet normāli izteikt vai normalizēt draudus, bet es noteikti gribētu arī zināt, kā šādas lietas tiktu risinātas, nevis akli paļautos, kā "kāds tur" to vienkārši atrisinās, un ka vienā brīdī jebkurš mobilās ierīces lietotājs būtu absolūti viegli identificējams just in case.