Nedaudz par atbildību par to, ko dara tava mītnes valsts.

Ir tik daudz abstrakcijas līmeņi kā pārstāvēt kādu valsti - no pilsonības, valodas, uzņēmējdarbības, līdz skolotājam, ierēdnim, politiķim, virsniekam. Mēs varam gribēt distancēties no tā, ko dara tavas valsts politiskās pārstāvniecības līmenī, un mēs varam arī gribēt iesaistīties dažādos līmeņos, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas par spīti tam, ko dara tava valsts tavā vārdā. Ja tava dzimtā valoda ir krievu, būtu muļķīgi kaunēties par to, kādā valodā tu bērnībā komunicēji ar saviem vecākiem. Tā ir cilvēcīgi fundamentāla lieta, lai nebūtu jāsāk domāt citā valodā tikai tāpēc, ka lielai daļai pasaules krievu valoda saistās ar diktatūras režīmu, kas ir uzsācis karu pret citu valsti. Tu vari būt politiķis valstī, kurā homofobija ir nostiprināta satversmē, jo tu gribētu panākt vienlīdzīgas tiesības viendzimuma pāriem. Tu vari lamāt valdību, bet būt tāds patriots, kas ir gatavs riskēt ar savu dzīvību ar ieročiem rokās, un iestāties militārajā dienestā.

Bet tad gadās tā, ka Izraēlas vēstniecībā notiek apšaude, un ne jau dēļ antisemītisma. Pieņemu, ka Vašingtonas apšaudes motīvi vēl tiek skaidroti, bet pieņemsim, ka tam ir saistības ar Gazā notiekošo. Vai kādas valsts diplomātam būtu jārēķinās ar risku piedzīvot vardarbīgu uzbrukumu, jo tava valsts dara badshit crazy sūdu? Un ja tu diplomātiskajā sistēmā esi nonācis vēl tad, kad tavas valsts rīcība caurmērā saskanēja ar tavām pārliecībām, vai tev nebūtu jāsāk iekšējs protests, piemēram, aizejot no dienesta, ja tava valsts ir sākusi genocīdu?

Diplomāti un ārpolitika vispār ir tāda interesanta robeža kur būt. Es pieņemu, ka Lavrovs mums nešķiet jauks cilvēks, un daudzi no mums varētu vēlēties iemest ar akmeni arī Krievijas vēstniekam Latvijā, kamēr visādi progresīvi politiķi fočējas kopā ar Izraēlas vēstnieci Latvijā. Bet vēl mums ir tāda patriotisma forma kā militārā karjera. Domāju, ka ne vienam vien puikam bērnībā ir stāstīts par to, kā karavīri aizstāv dzimteni. Es varu derēt, ka daudzi krievu ģenerāļi bērnībā ir izauklēti tieši ar šādu domu. Un tanī brīdī, kad kāds izdomā, ka šis ļaunums ir Ukraina, vai tu vienkārši akli pildi savu pienākumu pret savu valsti? Tu pat vari būt tik dziļi integrējies militārajā sistēmā, ka tev nav ne mazāko izredžu iet šaut ukraiņus, tu esi tikai tāds ierēdnis pagonos. Bet tad kādu dienu tev blakus uzsprāgst kāds auto, kas tevi nogalina, un paliek jautājums - vai vispārcilvēciskā līmenī ir notikusi traģēdija, vai taisnīgs sods?

Nāve, protams, publiskajā apziņā ne vienmēr ir adekvāts sods. Un es te nerunāju par teroraktu efektivitāti, bet par iespēju kļūt par upuri. Vēl jau ir tādas protesta formas kā uzņēmumu preču boikots, vai, piemēram, Teslas auto dīlrešipu dedzināšana. Tu vari būt globāla korporācija, bet tu vari būt sasmērējies ar kādas valsts politiku, un tevi par to kāds nemīlēs. Būšana ārpus politikas tomēr ir mazliet pašapmāns, kamēr vien tu nedzīvo uz vientuļas salas, un arī tā visdrīzāk piederēs kādai valstij, pat ja nebūs kāda leģitīmo uzbrukuma mērķu sarakstā. Tā nu ir sanācis, ka uz šīs planētas nav nevienas apdzīvojama pleķīša, kas nebūtu sadalīts starp varām, kurā varētu dzīvot hipija dzīvi, un apkārtējie tev nepiedēvētu kaut kādu piederību.

Viens krievu neatkarīgais (bez ironijas) medijs ir saražojis daudz satura par miera sarunām starp Krieviju un Ukrainu. Ažiotāžu, protams, var saprast, jo bez vispārējā pizģeca, sankcijas, sprāgstoši droni un potenciālas iespējas nonākt frontē daudzus krievus neiepriecina, lai ko viņi domātu par radušās situācijas iemesliem.

No vienas puses man ir interesanti kaut ko uzzināt par pārrunu virzību. No otras - ir pavisam viegli laist garām visas detaļas, par viedokļiem nemaz nerunāsim. Jo bezkompromisa prieku par šī kara beigām es varētu izjust tikai pie konkrēta iznākuma, un domāju, ka es nekļūdīšos, ja es uzskatīšu, ka sarunu rezultātā šāds iznākums nav panākams. Es, protams, priecāšos, ja dienišķā nogalināšana un bumbošana beigsies, bet šampanieša atkorķēšanu es atstāšu, piemēram, tai reizei, kad noprikšu jaunu plašu atskaņotāju.

Mani iejūsmina, ka ir kaut kāda nedefinēta mākslas žanru hierarhija. Ja, piemēram, uz Konklāva seansu (gan jau ir bijuši labāki piemēri, bet slinkums meklēt) forumā drīkst doties ar popkornu, tad uz teātra izrādi tajā pašā forumā ar popkornu doties nedrīkst. Es gan nezinu, cik ļoti viņi to kontrolē. Aiz tā man rodas tāds nenopietns jautājums, vai tas nozīmē, ka uz teātra seansiem drīkst ņemt šaujamieročus?

Tā jau man ir drusku vienalga, jo popkorna graušana man teorētiski varētu traucēt arī rokkoncertā, kamēr uz operu manis pēc cilvēki varētu iet arī krokšos, bet pusaudzis manī reizēm ierēc par šīm mākslīgi novilktajām līnijām, kur ir grūti nodefinēt nepārprotamas atšķirības starp Čārlija Šokolādes Fabriku un Melno Gulbi popkorna lietošanas kontekstā, tāpēc ir jāķeras klāt medija formātam, kas gan arī ir ļoti nosacīts, jo mēs, piemēram, abus šos seansus varētu aprakstīt kā ar projektora palīdzību uz ekrāna attēlota aktierspēle.

Vēl jau ir tas Riga IFF, kur varēja zālē ienest dzērienus glāzēs, kamēr Baltijas Pērlē ne?

Tikko izdzēsu e-pastu par Rīgas maratonu 2010. gadā. Good timing.

Man palūdza šķirties no diviem sporta krekliem, kurus es esmu valkājis apmēram desmit gadus. Es viņus neesmu mainījis, jo strukturāli viņiem nekas nekaiš, un tieši šis fakts mani biedē. Ja no veciem sporta apģērbiem ražotu, piemēram, asfaltu, es drošvien biežāk mainītu sporta apģērbu.

Tikmēr internetos ceļo reklāmas, kas ir orientētas uz mūsu masveida skriešanas entuziastiem. Pie frāzes "pat labāks kā Gortex" man spalvas uz rokām sacēlās stāvus. Es negribu doties Ģimas Golubeva pēdās, bet "labāks nekā Gortex" man mazliet izklausās pēc "efektīvāks par genocīdu". Kaut kā forever chemicals ne tikai nenostāda amatieru sporta entuziastus morālu dilemmu priekšā, bet šķiet, ka visādi vārdi kā "Gortex" pat nav iemantojuši negatīvas konotācijas, ko godam būtu pelnījuši spektrā no vides ietekmes līdz neētiskai uzņēmējdarbībai, lai tos neizmantotu citu produktu reklāmās. Ir pat tik slikti, ka es te nesen redzēju vienu bro, kas bija izskrējis no sava ofisa nomainīt auto riepiņas, un pie savām uzvalka biksēm bija uzvilcis kedas, kuru sānus rotā liels uzraksts "Gortex". Nodomāju, ka brienot urbānos kapitālisma džungļus, viņam tomēr ir svarīgi, lai ceļā no stāvvietas līdz Maksimai kājas tomēr paliek sausas.

Vērojot cilvēka stresu un nervozitāti par aizmirstajām lietām, un vispār epizodisku straglu ar sadzīviski praktiskām lietām, es tanī atpazīstu pagātnes sevi. Tas gan nenozīmē, ka es esmu aizmirsis, kas ir stress, vai steigā nemēdzu aizmirst paņemt lietas, bet nenoliedzami, es šobrīd esmu daudz organizētāks. Vēl es atpazīstu vēlmi sevī diagnosticēt ADHD maigā formā, skatoties visādus video soctīklos. Es vēl pats nesen mēģināju noskaidrot, vai gadījumā ADHD medikamenti man kaut kā dzīvē palīdz. Pagaidām jāsecina, ka nepalīdz gan.

Neesmu pārāk iedziļinājies uzmanības deficīta sindroma cēloņos, bet ja taisnība ir tiem, kas saka, ka tā ir specifiska smadzeņu ķīmija, tad ir saprotams, kāpēc medikamentoza palīdzība varētu būt valīds risinājums. Bet tad man sāk kļūt interesants šis pašdiagnosticēšanas fenomens, un iespēja, ka tas nemaz nav ADHD, un ka risinājums konkrētos gadījumos ir pavisam cits.

Es atceros, cik ļoti man nepatika steigā krāmēt mantas, un cik regulāri es kaut ko tā rezultātā aizmirsu paņemt, un cik ļoti šādas epizodes spēja sabojāt visu atlikušo dienu. Un tomēr gandrīz vienmēr lietas tika atliktas uz pēdējo brīdi, kas garantēti noveda pie šīs stresaisnās rosīšanās, un apjausma par to, ka tas atkal ir noticis, padarīja visu vēl stresaināku. Kā jau minēju, nav jau tā, ka šobrīd lietu atlikšana uz pēdējo brīdi nerada problēmas, bet tas vairs nav vicious circle.

Viena ļoti īpatnēja parādība bija nepatikšanas, kas saistītas ar auto vadīšanu - nevajadzīgi un muļķīgi incidenti un noteikumu pārkāpumi. Vienu brīdi sodu skaits bija sasniedzis tādu līmeni, ka man sev nācās pateikt, ka šādi nevar turpināties, un man ir mazliet jāsavācas. Pēdējo trīs gadu laikā man ir bijis viens vai divi reģistrēti ātruma pārkāpumi ar radaru, un abas šīs reizes ir bijušas tāpēc, ka es esmu aizrunājies pie stūres, un pārāk lēni esmu mazinājis ātrumu. Tātad, ir mazinājies ne tikai sodu skaits, bet arī to iemesls.

Tas, ko es ar šo gribēju pateikt, ka reizēm mēs cēloņus un risinājumus meklējam nepareizā vietā. Un tad iespējams esam pārsteigti, ka nevaram panākt pārmaiņas. Vai šī doma kaut kā palīdz? Iespējams. Iespējams vienkārši ir jāatceras, ja kaut kas nestrādā, ir vērts pamēģināt kaut ko citu, nevis vāļāties savā doom and gloom par to, kāpēc es esmu tik nepareizs. Arī šī man nav sveša sajūta.

Bakstoties ar maizi brokastu šķīvī, lasīju "Ir" virsrakstus. Viens no tiem: "Policija ceļā uz Eiropas spēcīgāko armiju." Un klāt Ufo bilde ar automātu rokās. Nodomāju, ka weird, bet ok. Bet lasot tālāk ziņas ievadu, sapratu, ka virsrakstā ir Polija, nevis policija, un bildē noteikti nav Ufo. Bet Ufo noteikti dzīvē dara kaut ko ļoti pareizi vai nepareizi.

Akurāt spēles es neskatos, bet ziņās sekoju Bostonas grūtībām ar Ņujorku, tāpēc mani tagad sasniedza ziņa par Teituma traumu. Un traumas, kas gūtas strauji atsperoties, hurts right in the meow-meow. Pie tam vēl ir aizdomas par ahileju. Gan jau potīšu cilvēkiem ir citas jūtas, bet es saprotu, kā te var izplūst asarās par to, ka fiziski viss it kā ir labi, ja neskaita nogurumu, bet ķermenis pasaka - fuck you, you should slow down.

Skatoties uz pamestu glaunu māju bildēm, kas tagad mēdz būt specifisku tūristu galamērķi, iedomājos, cik ļoti ir mainījusies sociālā struktūra. Neskatoties uz to, ka cilvēkos nav mazinājusies vēlme dzīvot lielās un skaistās mājās, un ka tehniskās iespējas tādas uzturēt nav mazinājušās, tomēr ir zudusi iespēja tādas uzturēt, un tajās dzīvot. Viss tas, kas ļāvis tās uzbūvēt un apaudzēt ar greznām pārmērībām, vairs neeksistē. Un visas pamestās lietas, kurām teorētiski arī tagad varētu būt kaut kāda materiāla vērtība, bet kas ir atstātas elementu varā, liek domāt par to, cik strauji lietas ir mainījušās konkrētās mājas iemītniekiem.

Ironiskā kārā par pasaules lietu nepastāvību ikdienā man ne tik daudz liek domāt, piemēram, koka skulptūru būvēšana, kas pēc dažām dienām tiek nodedzinātas, bet IKEA mēbeļu skrūvēšana, kuras lielākā daļā gadījumu ir paredzēts pārvadāt tikai IKEA iepakojumā. And it makes all sense, ka pārvācoties tās tiks pamestas likteņa un nākamo īrnieku varā. Tā mēs šobrīd esam uzbūvējuš sabiedrību, kur liela daļa mantu ir trauslas un lētas, bet laiks un darbs ir dārgs. Jo yolo.

Jāsaka, ka ziņas par konklāvu (to kas Vatikānā, ne kino, lai gan bieži tiek pieminēti abi šie notikumi) ir diezgan labs case study.

Austrālijas kardināls ir pastāstījis, ka konklāvā ir bijis daudz vairāk lūgšanu, nekā Holivuda to ir parādījusi filmā, un vispār ir ļoti pozitīvs par savu izolācijas pieredzi. Bet vēl ziņās cirkulē spekulācijas, ka konklāva negaidītais un ātrais iznākums ir saistīts ar to, ka konklāva ēdiens nav bijs pārāk aizraujošs.

Pirmā ziņa nāk no uzticama avota, kurš gan ir konkrētās institūcijas varas pozīcijās, un domājams, ka viņam rūp baznīcas tēls. Ne tā, ka es apšaubu, ka īstais konklāvs atšķiras no Holivudas trillera, bet vai tāpēc viena pozitīvi noskaņota kardināla publiski sniegtā informācija kļūst par objektīvu notikumu reprezentāciju? Turpretī es neapšaubu, ka noplūdes par atsevišķu kardinālu sūdzībām par ēdienu ir īstas, bet vai tāpēc mēs varam skaidri novērtēt kardinālu kulināro preferenču ietekmi uz konklāva iznākumu?

Šī ir tāda īpatnēja pozīcija, kurā nevajadzētu pavilkties uz tenkām, bet ļoti bieži neoficiālas informācijas noplūdes mums priekšstatus par faktisko situāciju padara skaidrāku. Subžanrs varētu būt hot mic situācijas, kurā politiķus mēdz pieķert pasakām lietas, par kurām viena puse ļoti sašutīs, bet otra gūs apliecinājumu tam, ka politiķis tomēr domā tieši tāpat kā viņi, tikai izvairās to paust publiski.

Dienas beigās gan ir jautājums, par ko vispār ir svarīgi būt informētam? To, vai kāds politiķis publikai melo, vai to, cik precīzi Holivuda atspoguļo kardinālu saietu?