Vakardienas koncerts parādīja, ka I still have it in me - spēja izbaudīt metāla koncertu. Kaut kas tuvs un pazīstams ir tajā dažāda vecuma sapisto bērnu kopienā. Behemoth theatrics lielā daļā mani tomēr garlaikoja, bet skanēja arī daži veci bengeri. Nu, un Satyricon ir vienkārši bengeru ģenerējoša mašīna, kas gan vairākus gadus neko diži jaunu nav radījusi, un varbūt tas arī bija baudāmas performances iemesls. Mājās gan tāpat līdz diviem bija jāklausās Disclosure, jo jāsaka kā ir, ārpus koncerta nerodas vēlme turpināt kaut ko tādu klausīties.

Nu, rakties pa vecām dzimšanas apliecībām, fonā skanot Pearl Jam, vienmēr ir aizraujoši.

I will take another shot at Christianity.

Mēģinu iztēloties, kas notiktu, ja šodien nomirtu, piemēram, Donalds Tramps. Pieņemu, ka daudzās valstīs pasaulē tiktu sasauktas ārkārtas sanāksmes. Kīta Ričardsa nāve būtu ar mazāku ietekmi, bet ne mazāk sensacionāla ziņa.

Nebūdams diez ko ticīgs, no bērnības es diezgan skaidri atceros to pietāti pret pāvesta arhetipu kā tādu. Īpaši jau tanī laikā, pāvests un konkrētais cilvēks manā apziņā un pieredzē bija viena un tā pati persona. Tad arī doma par pāvesa nāvi likās diezgan nereāla, ņemot vērā visus turmākos notikumus, ko tā izraisītu. Šobrīd, bakstot telefonu, es nespēju neizjust neizpratni par to, kā tā vispār ir ziņa 21. gadsimtā? Lasot par pāvesta nāvi pirmo, trešo un piekto reizi, tas šķiet kā ziņas vērts fakts, bet nu jau man rodas sajūta, šis stāsts ir ieciklējies publiskās uzmantbas centrā. Informējiet mani, kad būs jauns pāvests, un varbūt es kādreiz iemācīšos viņa vārdu. Pie tam es nesaku, ka es varu eksistē ārpus kristīgas pasaules, vienīgi līdzīgi kā piederība Eiropas valstu kopienai, ne visi notikumi mani ietekmē veidos, kurus es izvēlos vai varu ietekmēt. Trampa ekonomiskās politikas ietekmi uz savu dzīvi es iespējams izjutīšu drīzāk kā, piemēram, jaunas Islāma impērijas ienākšanu Latvijas teritorijā, un otrā hipotētiskā scenārija gadījumā maz ticams kādu interesēs tas, cik slikts kristietis es esmu bijis, mani visdrīzāk pieskaitīs pie tiem, kuriem pāvests ir kaut kāda autoritāte. Bet mēs arī saprotam šāda scenārija piepildīšanās varbūtību tuvākajā laikā, un ir reālāka iespēja piedzīvot kristiešu nacionālistu diktatūru, un tāpēc mani krietni vairāk satrauc tas, ka visa šī pāvestu nomaiņas lieta nav aizgājusi kaut kur tajā simboliskajā vietā, kur šobrīd atrodas šūpošanās Lieldienu laikā, lai odi vasarā nekož.

Vēl starp visām Hitlera, Ļeņina un radu dzimšanas dienām, cilvēki atceras, ka 20. aprīlis ir diena, kas iepriecina visus rastamanus. Kas savukārt man vienmēr atgādina iegūglēt, kad īsti bija "Bicycle Day". Ir cilvēki, kas šo dienu tiešām arī atzīmē, piemēram, dodoties uz Šveici, izbraukt leģendāro maršrutu ar velosipēdu. Šogad, piemetot klāt šim visam kokteilim Jēzu ar krāsainām olām, sanāk viena lieliska nedēļas nogale.

Es izdomāju, ka es beigšu cilvēkus saukt par tantēm un onkuļiem tad, kad šie cilvēki beigs mani saukt par "jauno cilvēku", un norādīt to, kā man pareizi sēdēt. Domāju, ka tas būtu tikai godīgi.

So many people like their silly love songs. Karaoke nebūs īstā vieta man, jo es varu pārcilāt prātā visas vecās angsty pusaudžu dziesmas, kurām es vēl varbūt atceros vārdus, un varbūt pat to izpildīšana šodien neliktos pārāk problemātiska, tad viņas nu jau šķiet gana tālas un svešas, un dvēseli uz pusēm neplēš. Kur nu vēl publiski.

Also, laikam visi jaunieši, ar kuriem es staigāju uz bāriem, nav nemaz tik jauni. Es legit piedzīvoju sajūtu, ka ir ļoti jocīgi redzēt dažus jauniešus ar alkoholu rokās, un šķiet, ka nu jau šī sajūta tikai pastiprināsies, un vairs nebūs tikai "lol, mēs esam veci" koķetērija.

Es domāju, vai apzīmējums "būmerīgs prātvēders" ir gana raksturojošs? Uzreiz atzīmēšu, ka šoreiz man nav problēmas ar būmerīgumu, jo reizēm būmerīgo prātvēderu pārspriedumi ir gana izklaidējoši, un atrod visādus interesantus lenķus, kā paskatīties uz lietām. Ne pārāk noderīgus, bet interesantus. Bet es mēģinu izdomāt, kā raksturot to sacerējuma formu, kurā citiem tiek uzstādīta diagnoze, izliekoties, ka tā ir autora pašrefleksija par savām domām un sajūtām. Ļoti bieži šādi sacerējumi ir pilni ar interesantiem faktiem, salīdzinājumiem un ironiju. Galvenokārt man tie saistās ar Facebook, jo, piemēram, ciba manā apkārtnē pārsvarā ir iekšēja emocionāla refleksija par pasauli un tās notikumiem.

Lai vai kā, es novēroju, ka notikumi ASV un vēlēšanu tuvošanās ir vairojuši publikāciju skaitu par Trampu un Šleseru. Ir, protams, usual suspects, bet pamanīju dažus, kas kvalificējas kā mazliet dīvaini cilvēki, bet caurmērā gudri un prātīgi, un parasti neaizraujas ar interneta trollēšanu vai seklu refleksiju. Ja tas vēl sāk doties sazvērestības teoriju virzienā, tas manu pārsteigumu tikai vairo. Parasti atturos atstāt piezīmi, ka ne jau racionāli kāds balso par Šleseru vai Trampu, un bieži vien Šlesers un Tramps šinī teikumā vispār ir lieki.

Un vēl mani vakar appludināja Progresīvo kampaņas materiāli, un arī tur neiztika bez Šlesera. Jāsaka, ka es pat redzu jēgu pretnostatījumam, kur tev jāizvēlas gājējiem vai autobraucējiem draudzīga Rīga, bet mēģinājums atkārtot antiušakova panākumus uz Šlesera rēķina man gan šķiet mazliet jocīgs. Ja tu esi tik ļoti aizslīdējis uz generic centru, ka Jaunā Vienotība kļūst par tavu tiešo konkurentu, varbūt tas ir iemesls neuzbrukt vērtībām, ko tu pats pārstāvi, bet ja mēs tā pēc būtības skatamies uz to, kas šobrīd ir Ušakova morālais mantinieks, tad tas nav Šlesers. Man gan var pretargumentēt, ka viena lieta ir pēc būtības, un cita pēc sabiedriskās apziņas, to which I say - fair point. Bet šķiet, ka man šogad būs ļoti jāpievalda gag reflex, lai spētu izvēlēties mazāko ļaunumu.