Drāma mani vairs nepavelk, bet novērtēju smeldzi un akustisko skanējumu.

https://www.youtube.com/watch?v=qRL24yVx6Vw

"Tools for Men-with-Feminist-Ambitions"

"This is a practical guide on how those who learned ‘to be a man’ can embrace feminism not just theoretically, but as a practice in everyday life. With a pragmatic and compassionate approach to masculinity, it offers eleven tools to grow beyond the destructive limits patriarchal norms try to impose on who we are and how we relate to each other."

Interesanti, kas ir šīs grāmatas mērķauditorija? It's kinda in the name, bet tā nav gluži grāmata par to, kā iemācīties cept skābmaizi, izlasīt to, un tā nekad arī nepieķerties skābmaizes cepšanai, pat ar to, ka ir parādījusies kaut kāda teorētiska izpratne par šo procesu. Šaubu nav, ka toksiski patriarhālie priekšstati kaitē ne tikai sievietēm, bet to mazināšana tomēr ir tāds ikdienišķs process, kas iekļauj sevī klausīšanos, pašrefleksiju, mākslas un kultūras patērēšanu, un priekšstatu veidošanu plašākā kontekstā. Tas, protams, varētu būt casual read, kur iepazīties ar teoriju vai dažādiem piemēriem no dzīves, bet pats grāmatas apraksts postulē mērķi "practice in everyday life", kas liek domāt par visām pašpalīdzības grāmatām.

Kopš es apsvēru auto pārdošanu, auto kontā ir uz Getliņiem aizvestas riepas, vairāki braucieni uz IKEA, dārza tehnikas pārvešana mauriņa izveidei, pilna kaste ar zemi dobēm, un šodien būs otrā reize, kad palīdzēt cilvēkiem pārvākties. Galīgi nav slikti priekš "pārāk liela auto".

Šodien gan kravā ies arī tādas lietas kā "vajag aizvest mūsu liekās krūzītes", kas man šķiet drusku wild, kad runa ir par palīdzību mazliet labāk situētiem radiem. Kas atgādina to, ka sūds ventilatorā var ielidot jebkurā brīdī un pilnīgi no negaidītiem virzieniem. Kā arī to, ka problēmas, kas eksistē "sabiedrībā", var eksistēt diezgan "tuvu mājām". Un cilvēki turpina rakt sevi dziļākos sūdos, gluži kā visos absurdajos stāstos, kas ir dzirdēti, bet nav pieredzēti first hand.

"Mūžīgi jauni" bija diezgan jauki. Filmai būs mazliet jānosēžas, bet es jau izdomāju, ka nemēģināšu te izvilkt kaut kādu objektivitātes rādītāju, un man pietiks ar to, ka man patika. Narenes, protams, tagad lieto pilnīgi visi jaunieši, vismaz filmās, un es uz brīdi mēģināju saprast, vai man besī tas didaktiskums par substanču lietošanu. No otras puses mani arī kaitinātu tas, ja lietošana tiktu kaut kā glorificēta, tāpēc laikam jau šīs divas lietas kaut kā izlīdzinās. Galu galā ne jau narenes ir pie vainas, ka dīlot ar dzīvi un savu sūdu reizēm ir baigais stragls, un vai tas ir darbs, narenes, soctīkli, ceļojumi, dīvaini hobiji - visam ir potenciāls uz abuse, ja ļoti gribās novērst sev uzmanību, un tur arī palikt.

Pieņemu, ka no visiem tiktokiem šī dziesma jau būs piegriezusies, bet nebiju saņēmies noskatīties klipu. Vēl es nevaru saprast, vai mans gudrais monitors kaut ko pielāgo, vai 4K versijai tiešām ir atsevišķs fails. Nezinu, vai ir, bet sajūta tāda, ka filmēts uz filmas.

https://www.youtube.com/watch?v=riCP9x31Kuk

Es negaidīju, ka Lotus būs tik performatīvs. Būtu zinājis, varbūt es ieturētu mazliet lielāku pauzi pēc Behemoth koncerta, lai nepārdozētu ironju par okultiskiem aktiem. Bet pēc kāda laika pieradu, un biju gana uzjautrināts par vairākām epizodēm. Tā kā ar kino es neesmu saistīts, man arī ļoti aizkustināja aina ar pie spoguļa piekārto egles zariņu. Vēl arī īsfilma par mūķeņu piedzīvojumiem.

Runājot par kino citā griezumā - es nesen dzirdēju, ka ir plāni pārbūvēt Splendid mazo zāli. Un tas mani dara ļoti bēdīgu. Lai kā man patiktu lielās zāles zelta vīnogas, tīri kino baudījuma ziņā man tā zāle riebjas. Turpretī mazā zāle ir tā, kurā es gribētu skatīties visas filmas. Varbūt reizēm aiziet uz Foruma Lux zāli ar dzērieniem un uzkodām, un beidzot izmantot to elektrisko krēslu, bet kopumā neviena man zināma kino zāle nestāv līdzi Splendida mazajai zālei, un man ir ļoti bail, ka grandiozie zāles jasifajošanas plāni to visu sapisīs. Lieki teikt, ka "kaut kas, kaut kas, Straume" šīs bažas man tikai pastiprina. Un tas būs ļoti bēdīgi, ja tas tā notiks. Es tad pirkšu labāku projektoru un skaņas sistēmu, un neredzēšu nevienu Riga IFF furšetu.

Es tik sen neesmu bijis uz latviešu kino (iespējams pēdējā bija Straume, which feels ages ago), ka es vairs nesaprotu, kā lai vispār saprot, uz ko ir jēga iespringt. Ja ar vampīriem es vēl spēju interpretēt uzrakstīto starp rindām, jo kāda gan ir varbūtība, ka latviešu filma par vampīriem varētu būt kaut kas ģeniāls, tad daudz kas cits atstāj ar apjukušu neticības sajūtu. Ja es ticētu apkārtējo spējai pateikt, ka kaut kas ir viduvējs, es varbūt nedzīvotu šaubās, bet tur vajag vismaz Ēķi, lai ieraudzītu viedokli, ka kaut kas nav lieliski. Bet visbiežāk klusums būs galvenais sarkanais karogs. Bet tad vēl ir tā īpatnējā situācija, kur cilvēki ir atstājuši askētisku "seen", bet soctīklos runājošas galvas saka, cik viss ir lieliski. Starp citu, es mēdzu atzīmēt filmas kā redzētas arī tad, kad es neuzdrošinos tās vērtēt, jo tās ir pārāk nekonvenciālas, un īsti nav salīdzināmas ar vairumu citām, tāpēc askētisks "noskatījos" var arī neliecināt neko sliktu.

Izrādās, ka internetos ir vēl viens pašpalīdzības novirziens. Manu uzmanību piesaistīja viens konkrēts soctīklu eksemplārs, kas gāja tik tālu, ka apgalvoja, ka mums ir mentālās veselības krīze, jo mēs sekojam nepareizajiem praviešiem, jeb konkrēti Freids ar Jungu ir aizēnojuši Alfrēda Adlera ģēniju.

Ja neskaita faktu, ka visi trīs kungi ir laikabiedri, tai vajadzētu būt jau pirmajai pazīmei, ka nevajadzētu viņu teorijas uztvert pārāk burtiski, bet skatīt vēsturiskā kontekstā. Daudzi veidi, kā domāt par indivīdu, Adleram nenoliedzami ir interesanti un vērā ņemami. Cik nu es pāris dienās varēju iepazīties ar tām. Citi izraisa zināmu skepsi, piemēram, analizēt cilvēka psiholoģiju caur to, kurš bērns pēc kārtas viņš ir izcelsmes ģimenē, jeb "birth order" teorija. Spriežot pēc tiktokiem, ideja par pirmajiem, vidējiem un jaunākajiem bērniem joprojām ir ļoti aktuāla. Jau pavisam wild izklausās "fraternal birth order", kas apgalvo, ka vecāko brāļu skaits stingri korelē ar varbūtību džekam būt gejam. Pētījumi šinī lauciņā gan esot bijuši vēl 2017. gadā, so, there is that.

Bet viena lieta ir paša Adlera teorijas, un cita ir tiktokeru priekšstati par tām. Konkrētais džeks, kas ir satraucies par mūsdienu garīgās veselības epidēmiju, bīdija domu, ka mūsdienu psihoterapija bezjēdzīgi rokas pagātnē, kamēr viss ko mums vajag laimīgai dzīvei ir pareiza attieksme. Ir gan kaut kādi dudes, kas ejot ceļu "es esmu sapratis, ka manai pagāteni nav jādefinē mana nākotne", nav piefiksējuši, ka šajā domā jau ir ietverta izdīlošana ar savu pagātni, bet pieņemsim, ka skats tikai uz nākotni ir pareizais virziens. Un te man jaunie adleristi sāk drusku izklausīties pēc alternatīviem stoiķiem, vai ezotēriķiem, kuriem patīk afirmācijas. Es joprojām nemetu ārā pieņēmumu, ka ir iespējama genuinely laimīga dzīve bez izdīlošanas ar savu pagātni, bet konkrētie argumenti, ko es pagaidām esmu dzirdējis, izklausījās pēc afirmācijām. Kurām ir savs pielietojums, bet es tās neuzskatu par ilgtermiņā veiksmīgām stratēģijām.

Bet ja man jāapraksta savs priekšstats, kas balstās personīgā pieredzē, un kas varētu būt veiksmīga stratēģija cilvēkiem, kas ir līdzīgi man, tad es nestādos priekšā to, kā var veiksmīgi virzīties uz priekšu, neizkravājot pagātnes koferus. Šī afirmāciju pieeja man asociējas ar noplukušas mājas remontu, nesākot to, ka no pagrabiem tiek izsūknēti visu sūdi, kas smeļas līdz ceļiem. Šaubu nav, ka mājai var uzbliest skaistu fasādi, bet tā joprojām būs māja, kuras pagrabi grimst sūdos. Mēs varam vienmēr turēt prātā, ka mēs uz pagrabu neejam, varam pat aizmūrēt durvis uz pagrabu, un piekārt tanī vietā skaistu gleznu, bet tā apziņa jau nekur nepazudīs, ka tas pagrabs tur joprojām ir, un reizēm varbūt tas radīs kādas praktiskas neērtības. Tīri pēc savas pieredzes varu teikt, ka ir tīri patīkami dzīvot ar tīriem pagrabiem. Tajos, protams, nav baltu sienu, daudz gaismas, un ir visādi tumši stūri, par kuru tīrību tu neesi pilnībā drošs, bet caurmērā tevi nebiedē doma nokāpt pagrabā, un izstaigāt tukšās telpas. Var pat apsvērt domu tajos ienest un kārtīgi novietot kādu pozitīvu emocionālo bagāžu, nebaidoties, ka tā tur pārklāsies ar pelējumu. Daudz pagraba metaforu, bet tā ir tā vizuālā interpretācija, kas man nāk prātā katru reizi, kad es par to domāju.

Kaut kas, kaut kas, cik cilvēku ir ieradušies uz pāvesta bērēm. Atskaitot personīgās pazīšanās, kas nav mērāmas desmitos tūkstošu, un kaut kādus protokola apmeklētājus, būtu interesanti uzzināt par iemesliem, kāpēc cilvēki ir uzskatījuši sev par svarīgiem ierasties uz bērēm. Vai viņi to ir uzskatījuši par pienākumu savas indetitātes ietvaros, vai viņi ir dalījuši ar pāvestu uzskatus, kas paredzētu, ka pāvests ar dramatiski citiem uzskatiem nebūtu viņu autoritāte? Vispār kāds žurnālists varētu aptaujāt cilvēkus, un veikt kādu kopsavilkumu no šīm atbildēm. Varbūt ne gluži Latvijas Ziņu dienests ar savu: "Uzvaras parkā dominē labi marinēta šašlika aromāts." Es nedomāju, ka kāds sāktu melot savās atbildēs, bet būtu arī interesanti uzzināt, kuras atbildes paustu savu dziļu pārliecību, un kuras paustu vēlamo priekšstatu pašam par sevi. Tas varbūt sniegtu atbildes par to, kur mēs kolektīvi esam, un kāpēc dažas tradīcijas mums joprojām ir svarīgas. Citādi publiskā telpā dominē diezgan ierobežots tēmu skaits - karš, miers, demokrātija, ekonomika, drusku klimats, kad notiek kaut kas slikts.