Šaubos, ka mana individuālā pieredze jebkādā mērā rezonē ar cibas vispārējo gloominess, bet es vēl diezgan spilgti atceros to drūmo skatu nākotnē, kurā nekas labs vairs nesagaida. Es ar grūtībām spēju iztēloties, ka es pats varētu savu pagātnes es pārliecināt par pretējo. Tā stingri ņemot, man arī tagad nav nekādu racionālu argumentu. Tā vienkārši ir dzīve kuru dzīvot, un tu no tās vai nu gūsti prieku, vai nē. Un nav jau arī tā, ka pēc kaut kādas Dievzemes noskatīšanās no Riga IFF programmas neuzrodas vēlme blenzt sienā, bet tas ātri pāriet. So, es nezinu, I guess it turns alright in the end. Bet varbūt tomēr ir taisnības tiem, kas saka, ka es deep inside esmu dzīvespriecīgs civlēks, un esmu to vienkārši esmu palaidis uz āru. Gan jau arī jums viss xanax.