Ir.lv ir raksts par to, kā Nīderlandes attieksme pret vieglajām narkotikām to ir novedusi pie tā, ka tur darboja kokaīna kartelis. Pēc kārtējās reizes, kad tika pieminēts hašišs, kas laikam bija domāts kā iekļaujošais apzīmējums marihuānai, radās sajūtas, ka autora izpratne par narkotikām nāk no katoļu skolas. Varbūt kļūdos. Bet ir dažādi ekspertu viedokļi par saistību starp vielu legālumu un noziedzīgo grupējumu darbību. Cīņa ar cilvēku gatavību iesaistīties nelegālās darbībā peļņas nolūkos vispār ir sarežģīta tēma.

Un tad es noskatījos sižetu pa dezinformāciju. Kārtējo reizi secināju, ka vācu sabiedriskā medija saturs ir diezgan kvalitatīvs. Nu lūk, un tur bija stāsts gan par Big Tabaco kā vēsturisku piemēru, gan citām sociālekonomiskām parādībām. Bet šādu filmu netrūkst - Rotten, Social Dilemma, Seaspiracy un tā tālāk.

Un man radās nepatīkama atziņa, ka nav svarīgi, kāds ir biznesa modelis - peļņa neizbēgami korumpē civlēka dabu. Protams, ir ļoti nepatīkami dzīvot pilsētā, kurā narkotiku kartelis spridzina žurnālistu auto gaišā dienas laikā. Mazliet komfortablāk ir tad, ja narkotiku kartelis darbojas tālā zemē, no kurienes nāk tavi brokastu avokado. Vēl grūtāk aptīt ap prātu to, cik cilvēki varētu būt miruši no kādiem toksīniem, kas ir nonākuši vidē vai plaša patēriņa produktos, kamēr kādu divdesmit gadu garumā ir norisinājusies cīņa par to, lai pierādītu, ka tie toksīni tiekšām ir kaitīgi. Un būtu jau labi, ja tie būtu kādi divi precedenti simtgadē. Diemžēl šī cīņa ir nebeidzams process. Un tad ej un stāsti antivakserim, kāds viņš ir muļķis, jo lai gan pasaule ir nenormāli korumpēta, bet tieši ar mūsu vakcīnām viss ir vislabākajā kārtībā. Un nav nekādu šaubu, ka skatoties uz globālo tendenci, lietas kļūst tikai labākas (atkarībā, protams, ko mēs mērām), bet nevienam jau individuāli negribās kļūt par collateral damage ceļā uz globālo progresu.

Ar to es laikam gribēju teikt, ka ir vērts dziļi ieskatīties savā dvēselītē, un padomāt, cik tad pašiem tā sirds ir dzidra kā dimanta oliņa. Kā vislabāk taisnot lielo bildi - balstojot ar maciņu, vai par pareizajiem politiķiem - to tā skaidri nezina neviens.

Lai gan ziema mani īpaši netraumē, izņemot dažas praktiskas neērtības, tomēr jāatzīst, ka es neprotu casual ziemu pilsētvidē. Kedas un ādas jaka ir mans komforta slieksnis. Justies ērti UN nenosalt, kad temperatūra ieslīd mīnusos - lūk to es jau uzskatu par talantu. Tas, ka aizskriet līdz veikalam es varu arī t-kreklā un iešļūcenēs, tas īsti nepalīdz.

Šis viss ir sakarā ar to, ka es vakarā mēģināšu izdomāt alternatīvas mētelim, kuru man īsti nav, bet es arī no sirds ienīstu to mēteli. Ja tas būtu sociāli pieņemami, es varētu staigāt apkārt ietinies pledā. Man ļoti patīk staigāt apkārt ietinušamies pledā.

P.S. Ha, ja tā pašrinko sevi, jāsecina, ka kedas un ādas jaka bija pirmās autonomās izvēles. Papildus tam man ir first hand experience ar iepirkšanos Bērnu Pasaulē pirms skolas sākšanās, kur bija bezgalīgi gari pakaramie ar skolas formām un viena modeļa dažādu izmēru mēteļiem, kas šūti pēc gosta. Ir pieredze ne tikai ar kontrolējošiem vecākiem, bet arī valsti. Bet jā, rezultātā tā varbūt nav klīniska nespēja apģērbries, cik sajūta, ka katru dienu ir Helovīns, un tev ir jāvelk tas ērmīgais kostīms.