Zirga galvas gads nav ietagots. Tas, ka pats pirmais nav, to es kainda saprotu.

UPD. Divi ieraksti 2021. gadā. Divi ieraksti vispār cibā jūnijā un jūlijā 2020. gadā. Arī tā ir sava veida laika evidence.

Un vēl par templi.

Kad bijām salabojuši pakāpienu skaitu, kas izrādījās ļoti svarīgi, mūsu vizionārei parādījās ideja, ka templī ir nepieciešams soliņš kā vieta tiem, kas vēlas pabūt templī, bet nav gatavi kāpt augšā, un vēlas atrasties mazliet nomaļus no pārējiem. Notika arī dibenu mērīšana, jo soliņam bija jābūt tieši divarpus universālu dibenu platumā. Šķiet, ka pēdējais darbs pirms soliņa tapšanas bija izvilkt vienu dēli, un doties vai nu pusdinās vai vakariņās, tāpēc soliņa tapšana bija pirmā lieta nākamajā darba cēlienā.

Tad kad soliņš vēl bija tikai vīzija, tie bija diezgan dažādi soliņi. Mums abiem soliņš bija dažāda augstuma, dažādas konstrukcijas un citām atšķirīgām detaļām. Tad sākās soliņa verbālā būvniecība. Pakāpeniski vienojoties par dažām detaļām, soliņam sāka parādīties fiziskas aprises, tika veikti vairāki labojumi līdz brīdim, kad soliņš ieguva savu gala veidolu. Un tikai tad, kad visas detaļas bija saliktas kopā, tika ieskrūvēta pirmā skrūve. Tas bija tāds soliņš, uz kura iespējams būtu turējies viss templis, ja būtu lūzusi kāda sija. Beigās mēs negaidīti daudz pavadījām laiku uz šī soliņa gan divatā, gan trijatā - no pirmā līdz pēdējam vakaram. Beigās teju sanāca tā, ka mēs bijām uzbūvējuši soliņu sev. Un citiem, protams. Lai gan templī nebija neviena sienas dēļa, kuru nebijām pielikuši mēs divatā, visvairāk mūsu tomēr bija tas soliņš. Varētu būt pat tā, ka pirmo sienas dēli pielika kāds cits, lai ievadītu mūs kopējā tempļa būvniecībā, un šis cilvēks ir pelnījis atsevišķu stāstu, kas šeit netiks izstāstīts. Šis gads bija īpašs arī citos neparedzētos veidos.

Kas attiecas uz tempļa dedzināšanu, arī šinī templī cilvēki atstāja zīmītes un citas lietas, kas tika sadedzinātas kopā ar templi. Ja pirms diviem gadiem es vēl nebiju gatavs neko sadedzināt, jo man to bija nepieciešams vispirms izdzīvot, tad šobrīd man šķiet, ka man īsti nav ko laist vaļā sadedzinot. Viss kas ar mani ir noticis esmu es. Viss tas paliks ar mani, visam tam ir vieta manī, ar visu to es arī tieku pieņemts, vai tā būtu naktī aurojoša kaķa auklēšana pilsētā, vai skaidrojumi tam, kāpēc es daru lietas tā, kā es tās daru. Un, protams, arī otrā virzienā.

Šodien izdarīju vairākas praktiskas lietas, kas bija atliktas kopš jūnija beigām, un sāk piezagties noslēguma sajūta. Šī lielā lapaspuse ir pāršķirta tik tālu, ka vēl var pārlasīt iepriekšējās rindkopas, bet jau ielūkoties arī nākamajās. Ēdot dārzā pusdienas, uz kuru devāmies izmazgāt telti, un piesiet tomātus, es apjautājos par sarunu templī. Tas viss vēl ir trausls un sargājams, bet vismaz noskaidrojām, ka abi atrodamies tajā pašā lapaspusē. Pirmdien sāksies otrais vasaras cēliens un nākamais piedzīvojums, bet konceptuāli iezīmējām ziemu kā laiku, kad nākotnes vīzijai sākt piešķirt formu. Bet tas vēl ir kādas trīs lapaspuses tālāk, vēl līdz galam ir jāpāršķir šī.

Ir noslēdzies šī gada big event. Šoreiz apstiprinājās vairākas pagājušā gada atziņas, piedzīvotas vairākas ļoti līdzīgas pieredzes, bet neapšaubāmi ir arī vairākas jaunas atziņas un pieredzes. Dažas no tām pat ļoti fundamentālas, ar kurām būs jāstrādā ne tikai līdz nākamajam pasākumam, bet iespējams mazliet ilgāk. Lai kā man patiktos ļaut lietām attīstīties dabiski, šis tas dzīvē prasa papildus uzmanību un piepūli, pirms ir iemetusies puve.

Varēt būt, ka es šo jau esmu rakstījis, bet neviens cits gadskārtējs pasākums nestāv klāt šim. Arī Ziemassvētkos katru gadu ir egle un dāvanas, bet ne jau gaismiņas un svecītes ir pasākuma būtība, un to es šoreiz izjutu ļoti skaidri. Daļēji arī tāpēc, ka šogad nebija daudzu ļoti svarīgu cilvēku. Bija citi ļoti svarīgi cilvēki, bet tur ir tik daudz dažādu lietu ko darīt, ka vajag vēl, ja nu kādam iestājas sagurums, un kurš katrs man neder. Man sagurums un ģībonis bija tikai uz būvēšanas nedēļas beigām, bet jau sākoties svētkiem, es biju gatavs tresīt līdz visiem rīta saulrietiem.

Šogad es biju daļa no komandas. Tās bija ne tikai jaunas pazīšanās un lielāka kopības sajūta, bet arī idejas par to, ka mums jākļūst integrētākai daļai no pasākuma. Šogad vēl gribējās piedzīvot un parādīt svētkus pēc maksimālās programmas, lai gan pa dienu bija šādi tādi darbiņi arī galvenajās dienās, bet nākamgad varētu jau iesaistīties as savām idejām. Varbūt tādā veidā papildināt arī mazliet pagurušo kodolu.

Bet summējot īsumā - šis ir laiks, kad iečekoties un padomāt par to, kas ir noticis kopš pagājušā pasākuma, padomāt un paplānot nākamo gadu, iegūt jaunas zināšanas un rīkus nākamā gada ikdienai. Šeit pilsētā ir viena dzīve un vieni noteikum, bet tur pavisam citi. Tur drīkst un vajag darīt un pieredzēt visu, bet reflektēt par to pēc tam.

Būt kādam par enkuru šaipusē ir pavisam cita veida trips. Retrospektīvā tas ir mazliet bailīgi, bet tanī brīdī nebija ne baiļu ne šaubu. Tas ir sanācis mazliet negaidīts un liels solis uz priekšu. Šī nakts visdrīzāk tiks veltīta refleksijai par šo notikumu.

Man šodien darbiņā ir bijuši VISI zvani. Un vēl runā, ka pasaulē neesot neaizstājamu cilvēku. Nu neko, šovakar krāmēsim mašīnu, brauks rīt no rīta.

Nespējot beigt par to domāt... es tev parādīšu savu pasauli, paradīšu no kurienes nāk visas krāsainās lampiņas, dejas, mūzika, teltis un sedziņas, visus jocīgos cilvēkus, kas dara dīvainas lietas un runā par kaut kādām ezotēriskām lietām... un tev nav tam visam jāpatīk. Tev var būt pārāk auksti, pārāk skaļi, sāpēt galva, negribēties kāpt visaugstākajā tornī un dejot rīta saulrietā, kamēr vien tu pieņem to, ka tā ir daļa no manis. Then we are going to be alright.

Es nekad nebūšu "gatavs" AB. Uz Līgo - atbraucu, uzstellējos, saskrūvēju, nodedzināju, novācos. Gandrīz vai "leave no trace", ja neskaita pelnu kaudzīti ar skrūvēm, jo magnētu tā arī nesameklēju, un lampiņu piekāršanu, ko no manis atpirka pagājušajos Līgo, jo "smuki". Savukārt satraukums par to, ka piektdien jau ir jābrauc būvēt, ir kā pirms randiņa, neskatoties uz to, ka ekselī stāv atzīme "veteran burner". "Veteran burner" manī gan zina, ka satraukums pazudīs ar to brīdi, kad es ierāpšos burbuļvannā, un sāksies mēnesi gara nedēļa, un jebkāda cita realitāte pārstās eksistēt.

“Trying to define yourself is like trying to bite your own teeth.”

Šī doma ir formulēta tik daudzās vietās un veidos, ka es nevaru vairs atrast to pilno formulējumu, kas man patika vislabāk. So, ja kāds ir lasījis Alanu Wattu - let me know. Pagaidām atstāšu tikai šo īso versiju, kas izklausās diezgan ezotēriski, un kas ir iemesls, kāpēc man nepatīk citāti. Līdzīgi kā Nīčes: "Dievs ir miris." Mazliet tāds Ramštainīgs: "Du hast!"

Es nezinu, cik cringe ir Watts, bet es atkal un atkal pārliecinos, ka man patīk veids, kā viņš formulē idejas. Ir tāda sajūta, ka es viņa domām sen jau piekrītu, bet viņš vienkārši palīdz nopūst nost to miglu, kas traucē saprast viņas skaidri. Tā ir tā pusaudzīgā sajūta, ka ar šo pasauli kaut kas nav kārtībā, bet tu īsti nesaproti kas, un tad tu pa ceļam airaujies ar visādām jocīgām idejām, iesaisties visādās nepareizās attiecībās, un sāc realizēt savas dzīves plānus pilnīgi nepareizos virzienos, līdz atduries pret vilšanos un krūzi, un nezini, ko iesākt ar dzīvi tālāk.

Manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka cilvēki (pēdējos dažus tūkstošus gadu) daudzas lietas intuitīvi saprata pareizi, pat neskatoties uz to, ka viņiem, piemēram, nebija tādu elementāru zināšanu, ka zeme riņķo apkārt saulei, vai kaut ko tikpat mūsdienās pašsaprotamu. Es, protams, negrasos glorificēt kaut kādas senās gudrības, jo tīri objektīvi cilvēki ir sadarījuši kaudzi sūdu, jo viņiem uz čuju kaut kas ir liecies pareizi. Bet man reizēm ir sajūta, ka daudzi cilvēki tik ļoti grib aizrauties ar racionālo, ka pārāk daudzām lietām piekarina ezotērikas birku, un tad meklē pierādījumus kaut kur pilnīgi pretējā virzienā, un tad tos tur neatrod, jo viņu tur vienkārši nav un nevar būt. Ir, protams, arī otra galējība, un cilvēki for real dodas meklēt Noasa šķirsta paliekas. Kas ir aizraujoša nodarbe, nevar noliegt, bet, god damn, šo visu uztvert nopietni.

Lai vai kā, ir labi operēt ar to, ko mēs zinām jau šobrīd, bet reizēm nevajag kautrēties izmest no pasaules uztveres kaut ko, kas ir novecojis. Tāpat kā aizpildīt caurumus zināšanās ar kaut ko šobrīd vēl nepierādītu. Ir neiespējami zināt visu, kur nu vēl vienas cilvēka dzīves laikā. Toties pats process ir diezgan aizraujošs.