No "Ram Dass, Going Home" man patika šis citāts.

When asked by Ram, "What are you, a monkey or a man?" Hanuman bowed his head reverently, folded his hands and said, "When I do not know who I am, I serve You, and when I do know who I am, I am you."

Oriģināli viņš, protams, skan mazliet citādāk.

Kad man pajautāja, kas tas par kaitinošu bulšitu tur skan, es teicu, ka man patīk reizēm iepazīties ar ezotēriku un viņu guru, uz ko cilvēki tā pavelkas. Es pat vārdu ezotērika spēju lietot bez kaut kādām negatīvām konotācijām, kamēr tas nekļūst par self harm, kultu vai scam. Nav jau tā, ka tas viss ir absolūts bulšits. Protams, es diezgan apšaubu, ka visa tā ezotērika ir jebkāds palīgs spējai orientēties pasaulē, bet dažas lietas cilvēce ilgā vēstures periodā ir spējusi noformulēt intuitīvi. Un dažas lietas ir arī grūti aprakstīt vārdiem tā, lai tas neizklausītos pēc vārdu salātiem, un tikai kopīga pieredze ļauj saprast, par ko vispār ir runa. Jau miljons reizes pieminētais - saprast un saprast ir dažādas lietas.

Bet "Wild Wild Country" tā arī neesmu noskatījies vēlreiz. Tikai "Documentary Now!" versiju, kas patiesībā ir ļoti tuvu oriģinālam, tikai stipri pārspīlētākā versijā, un, protams, ir mockumentary.

Lāču ģimene nosvinēja savu svarīgo dzīves momentu, un uzdāvināja mums visiem svētkus. Vēl vairāk - papildināja svētku norises vietu ar lietām, kas būs noderīgas turpmākajiem svētkiem. Mēs mēģinājām drusku palīdzēt šo svētku organizēšanā, kas bija arī dāvana pašiem sev. Procesā nodibinājām dažas jaunas saites, nostiprinājām esošās - ar cilvēkiem, ar dzīvniekiem. Kopā darīt, kopā ēst, kopā gulēt. Būs mazliet jocīgi nākamajā nedēļas nogalē piedalīties līdzīgā pasākumā bez visiem šiem elementiem.

Un tagad vajadzētu pasūtīt matraci, lai sāktu apdzīvot savas jaunās mājas.

Vakardienas koncerta laikā mākslinieku pārīša mīlīgā mīņāšanās pie dīdžeja pults man atkal lika padomāt par būšanu attiecībās. Tā, protams, ir projekcija, bet skatoties uz šādiem cilvēkiem ir ļoti siltas sajūtas un pārliecība, ka tur ir cieņa, mīlestība, interese vienam par otru, un nekādas drāmas. Tai pat laikā ir nepamatota pārliecība, ka šādas savienības ir daļa no lielākas komūnas, un tās šīs savienības tikai padara stiprākas.

Pirms diviem gadiem Lietuvā man kāds jautāja, vai es uz pasākumu esmu ieradies viens, vai ar draudzeni. Atbildēju, ka draudzene šobrīd ir Rīgā. Uz ko jautātāja reakcija bija: "Jā, totāli, es arī sievu vienmēr atstāju mājās šādos pasākumos." Toreiz es uz viņu nīgri paskatījos, un vienkārši pametu šo sarunu. Kaut kādā ziņā likās, ka daļēji taisnība šādiem apgalvojumiem ir - what happens in the Burn, stays in the Burn. Un nebija tā, ka man pagājušajā gadā nebija visādas mazas epizodes. Šogad bija neliels abpusēji nekaitīgs awkwardness moments ar dažiem cilvēkiem, jo neviens no mums šogad vairs nebija single. Un man nebija īsti skaidrs, kā šogad būs būt vienam vietā, kur visiem mīlestība gāžas pāri malām. Es biju diezgan pārsteigts par savām actual sajūtām. Pirmkārt, bija nenormāls vieglums no tā, ka es neko nemeklēju no citiem cilvēkiem. Cut the bullshit and small talk, un ļauj sev un citiem būt ar tām sajūtām, kas nu tajā brīdī ir. Tu vari gribēt runāties, apkampties, klusējot skatīties ugunī, raudāt, smieties, dejot, pabūt viens ar savām domām, un neviens nevienam nav parādā tikt izklaidētam, bet visi var darīt to, ko katrs vēlas tieši tanī brīdī. Un otrkārt - es spilgti sajutu arī cilvēkus, kas nav blakus, visvairāk, protams, vienu, un visā ko es daru, es ņemu vērā šī cilvēka sajūtas, neskatoties uz to, ka viņa tanī brīdī nav blakus, un tas absolūti neprasa nekādas grūtības vai saņemšanos. And that's amazing feeling.

Vakardienas koncerts bija a sneak peak tajā, cik šis viss būtu kruta, ja tas viens cilvēks būtu blakus, un tanī pieredzē ir daudz gaismas. Un tieši tāpēc ir tik patīkami skatīties uz citiem laimīgiem un priecīgiem cilvēkiem, jo tie spoguļo tās sajūtas, kas ir tevī pašā.

Bija drusku grūti artikulēt emocijas par aizvadīto Burnu, jo to bija par daudz. Tagad ir drusku grūti tās artikulēt, jo tās ne tuvu nav tādas, kādas bija pasākuma laikā. Un neskatoties uz to, ka vēl pavasarī bija diezgan remdens entuziasms par došanos tur, Burns noteikti ir gada centrālais notikums, kas pārspēj Jāņus, Ziemassvētkus uz Lieldienas kopā ņemot. Šis gads diezgan daudz ko iemācīja. Piemēram, atmest iedomību par to, ka tu kaut ko zini. Domāju, ka neskatoties uz augošo piederības un iederības sajūtu, joprojām būs pieredzes un cilvēki no kuriem kaut ko iemācīties, atliek vienīgi klausīties. Trīs galvenās pasākuma dienas bija ļoti dažādas, bet visas ļoti spilgtas, un kaut kādā ziņā bija viena liela pieredze. Un tā nebija tikai viena liela nepārtraukta ballīte. Tur bija daudz dažādas kolektīvas un individuālas pieredzes, un šeit par tām visām nav iespējams un arī nav vēlmes rakstīt. Tas lai paliek klātienei. Un visas šīs dienas ar domām es biju arī mājās, kas apgāza ļoti daudzus priekšstatus par to, kā tas viss būs. Beigās vilkme atpakaļ mājās mani atveda uz Rīgu pēc Dziesmusvētku rītā, kad arī cilvēki tautastērpos no Mežaparka devās uz mājām. Un arī visa pagājušā nedēļa pagāja apkopojuma un atziņu noskaņās.

Tas viss izklausās ezotēriski, un es to zinu, bet mani tas arī pārāk nesatrauc. Arī visām tām meditācijām ir diezgan liels ezotērisks kultūrslānis, bet viņu var neņemt nopietni, un izmantot visas tās elpošanas un klātesamības metodes tad, kad ķermenis un smadzenes brēc pēc skābekļa un ūdens, un vispār dīlo ar emocionālu un fizisku stresu.

Piektdienas nav īstas darba dienas. Tām piemīt filozofisks noskaņojums, un vairāki nedēļas noslēguma darbiņi. Īpaši tad, ja tu pirmdienas rītā astoņos esi ieradies pēcdziesmusvētku Rīgā, un nedēļu esi nodzīvojis starp kastēm un slapju telti.

Šodien bija Gaso pārbaudīt skaitītāju, tāpēc nācās izjaukt telti, un nolikt to žāvēties, pirms tā sākusi pelēt. Arī H. šodien atbrauca pēc savas tehnikas, kas visu nedēļu nostāvēja mašīnā. Vēl puse vasaras priekšā, un daudz pasākumu, bet nākamais patiesi nozīmīgais pasākums būs tikai septembrī. Domāju, ka emocionālo pārspriedumu par Burnu es uzrakstīšu vēlāk, bet pagaidām mantu kārtošana man atgādina visādas siltas lietas. Es pirms dažām nedēļām kārtoju mantas, kas arī pacēla daudz atmiņu un emociju, bet tad tas radīja vēlmi kaut ko šogad arī tiešām sadedzināt. Neko nesadedzināju. Bet šodiena ir laba diena, lai gan neproduktīva. Visas tās praktiskās lietas, kas padara tavu dzīvi mežā ērtāku un patīkamāku. Vienu rītu, kamēr es smērēju pretiedeguma krēmu, bariņš cilvēku man aiz muguras stāvēja pie manas atvērtās telts durvīm, un vēroja tās saturu. Es esmu kļuvis par cilvēku, kas no rīta saloka segas, un sakārto telti, pirms doties uz kempu. Principā es varētu 30 minūtēs sakraut visu somās un kastēs, un doties uz jebkuru vietu ārpus pilsētas. (Teica cilvēks, kas pirms pasākuma nespēja izbraukt no Rīgas laicīgi.)

Vienas mantas tiek noliktas plauktā, lai gaidītu nākamo izbraukumu, citas ieņem savu ikdienišķo vietu, un kopumā dzīve sāk atgriezties pie normālības. Normālība ir mazliet garlaicīga, bet gluži ceļotāja dzīvei es laikam neparakstītos. Ir tomēr tā māju un atgriešanās sajūta arī svarīga.

I think it might be an afterglow.

Kids, drugs will not make you happy. People will. Drugs simply will show which people.

Arlabunakti, templi. I learned a lot.

https://youtu.be/2A0JLSGl944

"Now I found love, the feeling won't go."

Skudru dziesma.

https://youtu.be/E90_aL870ao

Koncertā šī dziesma almost got me, bet tomēr ne. Šorīt, klausoties dažādus kaverus, sāka skanēt arī šī, un krūtīs kaut kas izpletās, kaut gas gaišs un skaists, un izspieda to kamolu ārā. Tumsa un skumjas nekur neliksies, un gan jau būs dienas, kad es skumji skatīšos uz saullēktu, un gribēšu paiet mazliet nost no pārējiem, un pabūt ar sevi un savām skumjām. Bet gaisams tomēr šobrīd ir vairāk, un tā ir laba sajūta.

https://youtu.be/nIJ8DogiIiw