Ir sajūta, ka Kirils lasa manu cibu. Tas, kurš Rīgas Laikā komentārus lasa. Šoreiz tāds smuks strukturēts sacerējums, ar visu "pirms lamāt dvieļgalvas, atcerēsimies Eiropas 20. gadsimta vēsturi" beigās. Izlasīju autoru, un biju pārsteigts.

Sarunas par Dziesmusvētkiem vienkārši nav klausāmas. Visi tādi labas gaumes izaudzināti profesionāļi, ka nav ko dirst pasūtīt. Un visi, protams, pie zvaigznēm lauzušies caur ērkšķiem, un, protams, tikai ar smaidu uz lūpām un lepnumā izžautu krūti. Savukārt tēzes par tiklumu un pareizību (protams, protams, visi tie vanaga kapātāji ir mediju izdomājums) atgādina baznīcas sprediķi.

Kā es atceros kora laikus? Nacistu koncentrācijas nometne, kurā, brīnumainā kārtā, savā bērna stulbumā ielīdu es pats. Un tad jau šī lavīna bija neapturama, ibo, ja tu proti dziedāt, tad tev ir pienākums to darīt. Nokavēji piecas minūtes, piezīme, divnieks, vecāki ahūnā. Negribi dziedāt, meklē vakareni. Apēdi salčuku, tautas ienaidnieks. Jo tu, jaunieti, esi nekas cits kā izejmateriāls tām tantēm un tiem onkuļiem, kam krūts pildās ar lepnumu, kad čivinātāju bars ir nostādīts piecu horizontālu līniju ierindā. Lūk, tādēļ arī ir tā, ja runa ir par hobiju, tad es izvēlos zilas acis un pārsistu mūli, jo tas vismaz ir civilizēti.

http://youtu.be/s0YjL9rZyR0

Interesanta prezentācija. Politalogs Ījabs varētu uzrakstīt kādu aizstāvības runu rietumu demokrātijai. Nu, tur, nocitēt Čērčilu (no vergturiem grieķiem vajadzētu izvairīties), pieminēt Hermani, apšaubīt Ķīnas sociālo aptauju rezultātus (kas visādu Fokskonu kontekstā indīd ir arguments) u.t.t. Tad vienmēr ir elastīgais morāles un ētikas arguments. Bet citādi, vēl bez tēzes par dogmatismu, prezentācijā bija dažas interesantas tēzes. Īpaši jau par kompetenci.

Daži citāti:

"Where is the source of legitimacy? How about competency?"

"Elect and regret."

Šodien visāda interesanta lasāmviela pagadās. Kas te cīnās par tiesībām būt par inteliģentu, intelektuāli, kādam citam nepatīk cenzūra kāda uzņēmuma privātos serveros. Bet visvairāk no cīņām par dažādām tiesībām mani sajūsmina un vienlaikus izbrīna Marata... ok, nebūsim familiāri, Kasema kunga cīņa par tiesībām publiski paust to, ko citi runā savās virtuvēs. Mazākais būtu tas, ka kādas virtuves sarunas kontekstā es, varbūt, pat saprastu vārdu salikumu "čurka tu jobanā", bet tādas nekonkrētas uzrunas kontekstā man šis mēģinājums apzīmēt kaut kādu sabiedrības daļu netop skaidrs. Varbūt man traucē "čurka", lai saprastu, ka vēstījuma sāls ir vārdā "jobanā", bet šobrīd man atliek tikai minēt. Tika pieminētā arī Zaļo Zemnieku patiesā krāsa, ar ko, drošvien, ir domāta Salaspils novada šīs partijas deputātu seksuālā orientācija, bet arī īsti netop skaidrs, uz kā balstās šis apgalvojums, un kas ir gribēts ar to pateikt? Piemēram, Streips, savulaik Zemniekus nosauca par maukām, bet tur bija skaidri pamatots, ka Zemnieki ir maukas, jo viņu balsis un pozīcija ir viegli konvertējama visādos labumos. It kā prostitūcija nav vienīgais amats, kas sniedz pakalpojumus par samaksu, bet var nojaust, ka Streipa prāt prostitūcija ir kaut kas neētisks, un līdz ar to Zemnieku rīcība arī tāda ir. Tomēr atgriežoties pie virtuves sarunām, satraucošāk man šķiet tas, ka virtuvē kādu indivīdu vai cilvēku grupu mēdz verbāli nošaut, izsist mūli, nospiest kā gnīdu un visādi citādi fiziski iespaidot. Nav jau tā, ka es nezinātu, ka uz pasaules ir cilvēki, kam nav nekā labāka ar ko nodarbināt prātu, kā ar domām par to, kā izrādīt savu pārākumu pār mani. Nedomāju, ka es arī guļu labāk tādēļ, ka man kāds to regulāri neatgādina. Tomēr kaut kā intuitīvi šķiet, ka publiska un masveidīga šādu viedokļu paušana nav nedz kaut kas labs un noderīgs, nedz arī vārda brīvības triumfs.

Bija gan viens skaidrs un saprotams vēstījums no Kasema kunga - ejiet dirst! Asi, tieši, īsi, kodolīgi un nepārprotami. Tik tālu kārtībā, pat neskatoties uz to, ka varēja pateikt arī savādāk. Nesaprotamais tanī visā ir mēģinājums tagad taisnoties. Nu, tad, vīrs un vārds, vai kas te par tirgu tagad būs?

Jāsāk piefiksēt teksta autors pirms teksta lasīšanas, varbūt ietaupīsies laiks. Tēma tāda - kamēr visi ņēmās ap Bostonas sprādzieniem, citā štatā uzsprāgusi minerālmēslu rūpnīca, ar cietušajiem, protms, un zemestrīce Ķīnā tika pieminēta tā garām ejot. Tur vēl bija Irāna, bet tā arī netapu gudrs, tur bija zemestrīce, vai terorakts. Bet citādi viss skaidrs. Bet nē, tālāk seko daudz burtiņu par to, ka mediji neesot devuši sūdu par notikumiem otrā pasaules malā. Tas ir kā skatīties CSI, kur tiek pateikts joks, un neattapīgākajiem skatītājiem viņš tiek arī paskaidrots. Vienvārdsakot, dislektiķi tādu verbālo plūsmu var arī nenovērtēt. Tajos visos burtiņos ir mēģinājumi paanalizēt huļi tā bļoda tad ir netīra, ir nojausma par to, ka sabiedrība un mediji tiek kaunināti, no kā it kā uz pašiniciatīvu varētu izdarīt secinājumus, ka jādara būtu pavisam savādāk, un visbeidzot iztrūka galvenā jautājuma - kāpēc? Lūk, jautājumu "kāpēc?" nevajadzētu novērtēt par zemu. Tas tomēr ir nākamais fundamentālākais pasaules izziņas veids uzreiz aiz pieredzes, ka šo mutē bāzt nevajadzētu.