Tikko notika smaga aronija. Man joprojām nav gultas un skapja. Bet, mazgājot traukus, pēkšņi sailgojos pēc pirmajām brokastīm, kuras es ēdu uz grīdas.

Internāti man gribēja pastāstīt, cik slikti ir vilkt seriālus. Es, toties, uzzināju, ka man pat nevajag gūgli, lai kaut ko sameklētu. Izrādās visu var izdarīt no mazās mistiskās baltās kastītes.

So, eju cept brokastis.

Nu, ko, lieliska diena, lai sakārtotu māju?

Mazliet jūtu līdzi visiem festivāla dzīvniekiem. Ja būtu 11. jūnijs, es vēl saprastu šo pirmsjāņu laiku. Varētu just līdzi arī visiem pārējiem vasaras baudītājiem, bet interneti tāpat jau pieraudāti. Līdz ar to drīzāk teiktu, ka nav iemesla čīkstēt. Pilsētai ir ok laiks. Nav jau siens jāgrābj.

Jā, nu, nedēļa pagāja saspringti.

Darbs, nu, darbs ieblieza ar pirmajiem akordiem. Pēc veselas dienas statusa apdeitu ar pidženiem, tapa skaidrs, ka iepriekšējās piektdienas pistne, kas noslēdzās ar rūpniecisku acu aizliešanu, tomēr nebija velta. Pidženi paši bija sapisušies meistarībā, bet tāpēc jau viņš ir pidžens, ka neredz tālāk par savu knābi. Bet kopumā līdz piektdienai stress bija mazinājies. Piektdiena pat tik lieliski sākās, ka nopirku kolēģiem vafeļu torti "Moka", un saldējumu. Nu, es vienkārši nevarēju nenopirkt vafeļu torti "Moka". Piektdienas pašā izskaņā gan dažas smilšu pilis sabruka. Bet, pat zvaigznes dziest. Pirmdien mūsu jaunlaulātais sārtvaidzis būs atpakaļ, risināsim. Tā teikt, viss ir manās rokās, un atvaļinājumam būs būt. Iespējams ir, tomēr, jāapsver iespēja kļūt par projektu vadītāju, ja reiz mani par tādu tā pat uztver.

Sports, sporta varēja būt vairāk. Pirmdien futbolistes nobijās no lietus. Tā nu mēs divi sārtvaidži stāvējām tukša laukuma galā, domājot, vai nu visi jau ir prom, vai neviens nemaz nav bijis. Kā vēlāk izrādījās, neviens nemaz nav bijis. Nu, neko, vismaz pirmdienas vakarā nebiju dubļiem klāts. Trešdien, iepriekšējās rindkopas sakarā, es esot bijis skaļš un emocionāls. Iebakstīju divus no četriem mūsu goliem. Nu, labi, otrie bija tādi, ka tur pat terminators paliktu bez īkšķa, bet tā pat bija par īsu. Un, ko domājies, nākamajā dienā sajutos salauzts kā pēc basketbola. Kas liecina, ka biju centīgs puika. Nākamajā dienā bija vējainais volejbols, kur atstrādāju iepriekšējā nedēļā gūtās mācība. Nu, emocijas piezemētākas, vējš traucēja, bet rezultāts neizpalika. Aber muskuļu sāpes virs labās lāpstiņas liecina, ka esmu bijis gana centīgs, lai gan likās, ka viss notika baigā čilā. Nu, šodien pusdienās uzēdu ceptu cūciņ, pirms brīža nograuzu pēdējo gabalu vītinātā liellopa. Šķiet, rīt būs jādodas medīt zemenes, jo dzelzis, izrādās, ir nosvilināts. Stingri ņemot magnijs arī, ar visu tikko izdzerto ampulu iepakojumu. Zemeņu tarte ar riekstiem, lūk ko man vajag.

Citās ziņās, iemācīju ōmei planšeti. Konkrēti, e-pastu. Tagad sms vietā saņemu regulārus e-pastus. A, neko, cilvēki mācās jaunas lietas. Pa lielam tā arī nedēļa ir izsmelta. Tagad sēžu viss tāds skaists, glaunā kreklā, kājas uz galda, un iesāku ceturto alu. Vēl viens ledusskapī, un poļu alu es šodien neaiztieku. Bet pieci ali man tagad ir tāda nopietna dzeršana, lai noskalotu nedēļu, nevis labs sākums. Tusēt neviens neaicina, un es arī neraujos. Jāizguļas, lai būtu divas normālas brīvdienas.

Bet, kopumā, man patika pirmdiena.

Vakar bija simtā diena, un īsti nekā nebija ko rakstīt.

Mājas aptieciņā ir tikai plāksteri. Varētu uzlīmēt uz pieres. Jeb citiem vārdiem sakot - ak, redz kāda tu biji, māsa Paģira. Iepriekšējo reizi, izderot divus ibumetīnus, tika noskrieti desmit kilometri.

Jāiet atpakaļ uz "gultu".

Because of bad choices, es nedabūju ko es gribu, bet vismaz es dabūju divus jaunus kontaktus, kur dabūt moci.

Jā, vakar izēdu pēdējā olīvas, kas bija atnestas uz sālsmaizi. A pasākums, kā mēs atceramies, bija kādu laiku atpakaļ.

Pirms brīža braucu mājās pa Tallinas ielu pretī pilnmēnesim. Kas tas bija par skatu.

Nu, jā, šodien pirmie Ādaži, tātad arī pirmo reizi peldējos šogad. Es, pieņemu, ka izklausās smieklīgi, kad visi to vien dara, kā brauc peldēties, bet sārtvaidzim tādi prieki bieži negadās. Tīri tā neko nospēlēju, ņemot vērā, ka volejbols nav mans veiksmīgākais sporta veids, un vēl bez auguma, ko, atšķirībā no basketbola, grūtāk kompensēt, man arī jāmāca elementāras lietas. Bumbu kaut kur aizpisu tikai divas, vai trīs reizes pa visu vakaru. Nu, neskaitot neveiksmīgas serves.

Nu, jā, tad jau pa mājām, pa ceļam ne reizi netiekot apstādinātam par ātruma pārsniegšanu, veļas mašīnā ielikta vesela likras bagātība piesmirdināta pa nedēļu, dzeru alu, un tūlīt sākšu sevi barot. Vienvārdsakot, kulminācija ir garām, pilnmēness atlaiž savu tvērienu.

Njā, tomēr tizlums kaulos sāk parādīties. Un kā izrādījās, daudz metru virs zemes tomēr nav mana stihija. Un tomēr ir azarts izmēģināt melno trasi.