Lol! Es, protams, nesagaidīju, ka manos diezgan korekti formulētajos jautājumos nevarēs ielasīt skepsi, bet noprivātot publisku sašutumu pēc tam, kad man tiek atbildēts kaut kas par to, kā kritika ved uz labāku pasauli, ir visai ironiski. Publiska ķengāšanās dēļ tā, ka kāds jūtas nenovērtēts, protams, nav jauna parādība, bet ir tādas izpausmes, kuras var nosaukt Ēķa vārdā. Cilvēki, kas attiecas pret savu darbu kā pret produktu, kuram ir jāsasniedz kaut kādi "pārdošanas" rādītāji, un kuri arī uzskata, ka tas automātiski liecina arī par mākslinieciskām vērtībām. Man nav svešas ilgas pēc publiskas atzinības, bet es apzinos arī to, ka būt pārtikušai viduvējībai ir mana izvēle, un es neesmu gatavs to iemainīt pret mākslinieciskām ciešanām. Paškritikas trūkums par savām apzinātajām vai neapzinātajām dzīves izvēlēm liecina par garāku problēmu sarakstu, kā vidējam cilvēkam, kas ikdienā straglo ar savu sūdu, un caurmērā tiecas būt labāks cilvēks, neskatoties uz saviem trūkumiem. Pret šādu paškritikas trūkumu man ir diezgan grūti izjust empātiju.

Ja nu kas, es par publisko bičošanu, ka seriāls "Nelūgtie viesi" nekam nav nominēts. Not that I'm saying, ka seriāls ir slikts - es neesmu tik stulbs, lai spriestu par kaut ko, ko es neesmu redzējis - bet šī jau ir otrā reize relatīvi īsā laikā, kad kāds no filmas radīšanā iesaistītajiem, kritiķiem pārmet nepamatotu filmas snobēšanu. Pirms tam bija sašutums par to Dziesmusvētku filmas recenziju. Visa tā spriedelēšana par neatkarīgas un neietekmētas kritikas svarīgumu nozares attīstībai kā kaķa lāsti debesīs.

Tontegodes keisā es laikam nesaprotu vienu - kā tas nav acīmredzami, ka viņš ir dipshit? Es esmu viņa tuvumā bijis vienreiz, un tās reizes raksturīgākā iezīme bija tāda, ka kāds viņam palūdza beidzot aizvērt muti, kas caurmērā bija kolektīvais viedoklis par viņu klātesamību. Es pat par Agnesi Zeltiņu būtu norūpējies, ja viņa piekristu filmēties kādā no viņa filmām.

Man patīk Matīss Kaža, un tas ko viņš dara, bet man par viņu priekšstats ir veidojies no viņa radošā autputa, un tagad ir mazliet bail, ka es uzzināšu kaut ko, kas mazinās šo patiku. Ne Taisons Nīls Degrass līmeņa bail, bet tīri cilvēcīgi. Es nemācēšu priecāties par "Straumi" piecdesmit dažādos veidos, tāpēc visa šī informācijas lavīna, kas šobrīd gāžas pāri, ir pārsātinājusi ēteru, un man ir bažas, ka drīz Kažam sāks jautāt viedokļus par Rail Baltica. Es gan, protams, saprotu, ka viņš nav arī gluži Mairis Briedis.

Vajadzēs zināmu laiku, lai apkopotu domas un vārdus par "Phoenix Rising", bet man gribējās redzēt šo stāsta versiju, lai spētu formulēt viedokli par to ne tikai no ziņu virsrakstiem. Ja nu kāds vēl meklē šo divu sēriju filmu, un nevar viņu dabūt, jo man bija zināms stragls viņu dabūt, let me know.

Es laikam atradu seriālu, kas man patīk. Es nezinu, cik oriģināls ir šis formāts, bet viena sērija ir zem divdesmit minūtēm. Viena vai divas insightful ainas, kaut kāda aina par seksu, mostly smieklīga, un viss. Kaut kādā ziņā, tas ir kā skatīties filmu vairākos piegājienos, bet katrai sērijai tomēr ir kaut kāda pabeigtības sajūta. Tas ir kā Lunchables, kur viss ir miniatūrs, bet noformēts vienas mazas maltītes formātā. Pietiekami gari, lai virzītu stāstu uz priekšu, bet pietiekami īsi, lai neizbesītu.

Arī in general man laikam patīk woke queer seriāli, jo tajos ir daudz cilvēcības. Iespējams ļoti palīdz tas, ka, piemēram, gay man personāžiem var sekot tādā bērnišķīga naivuma līmenī - ne tu īsti vari releitot, ne arī kaut kur zemapziņā vērtē viņu hotness. Tas ir kā skatīties stāstu par lapsas un eža piedzīvojumiem burvju mežā. Varbūt arī tas burvju meža elements palīdz, jo arī vide most of the time man ir diezgan sveša. Ne vienmēr to pašu var teikt par sieviešu personāžiem, jo tur kaut kur fonā ieslēdzas kaut kāds cits process, ko laikam tā vienkārši nevar nemaz izslēgt. Visbiežāk tas ir džadžmets par kaut kādām rīcībām, vai jautājums - why do you like this looser? Un spriežot pēc "hot celebrities" naratīva, es domāju, tā ir gana izplatīta parādība. Visi tie SNL ko reizēm nākas skatīties pārtinot uz priekšu, jo tad kad to vada kāds hot celebrity bez personības, astoņdesmit procenti skeču ir par viņu hotness, and how long are you going to milk this cow? It has no milk left.

Runājot par Bonding centrālo fokusu (so far), esmu dzirdējis kritiku par to, kā seriālā tiek atainots kink play. Mans pretarguments - un kurai fikcijai, īpaši jau seriāliem, nevar pārmest to pašu? Paralēli skatoties "We Are Lady Parts" (seriāls par sieviešu panku grupu), es nevarētu teikt, ka mēs iegūstam pareizu priekšstatu par pagrīdes mūzikas grupas ikdienu. Īpaši jau komēdiju žanra primārā misija ir izklaidēt, nevedod mūs pārāk sarežģītās vietās. Un tomēr Bonding, manuprāt, visu laiku vedina uz domu, ka kinks ir kauna produkts. Neesmu drošs, vai tam ir potenciāls atbrīvot no kauna. Nevertheless, we don't kinkshame. Bet sekss vispār ir diezgan mītiem apvīta tēma, līdzīgi kā narkotikas, un mēs tikai sākam kaut ko no tā saprast. Man šķiet, ka labākā cerība uz kaut kādu objektīvu bildi ir dokumentālās filmas ar pieaicinātiem ekspertiem, vai arī pašam dodoties pie kāda seksa terapeita. Cilvēki par seksu praktiski nerunā, un ja runā, tad tā ir kaut kāda performance, nevis saruna no ievainojamības pozīcijām. Savukārt māksla mums sniedz vai nu fetišizētu skatījumu, vai arī karikatūru. "Sex education" pirmā sērija ar bulijiem, kas gaitenī atņem naudu, ko vien ir vērts. Uz tā fona, starp citu, "Big Mouth" ir diezgan bērnišķīgs, bet nav slikts multeņu seriāls. Kaut kad nesen, pieminot "Big Mouth", cilvēks uzreiz pieminēja Shame Wizard performanci, kas neapšaubāmi ir lieliska. Es kādreiz nesapratu kauna milzīgo ietekmi uz cilvēkiem, bet tas laikam tāpēc, ka man pašam kauns nav pārāk nozīmīga manas personības sastāvdaļa. Ir visādas citas, bet tā kā es bērnībā pārāk aktīvi netiku socializēts, un augu kā nezāle, kauns nav pārāk spēcīgi ietekmējis manu attīstību. Maybe it's a reason why I am so vanilla.

Vakar pārmaiņas pēc noskatījāmies "The Unbearable Weight of Massive Talent". Domāju, ka gandrīz visi ir redzējuši gifu ar Keidžu un Paskālu mašīnā. Jāsaka, ka skābes bits bija ļoti izklaidējošs.

Runājot par problemātiskiem vīriešiem, skatos, ka Bizē būs Tontegodes filmas pirmizrāde. We are just going with it?

Šorīt redzēju ziņu par to, ka Netflix ir kancelējis kaut kādu seriālu pēc pirmās sezonas, un es sapratu vēl vienu problēmu ar seriāliem - man nepatīk neskaidrība par to, vai stāsts ar kaut ko beigsies. Bailes bezjēdzīgi iztērēt laiku. Pie tam seriāla gadījumā ir pat grūti izdarīt apzinātu lēmumu, ka es tagad bezjēdzīgi nobumbulēšu nākamās divas stundas. Un te iezīmējas "Rick & Morty" un "Black Mirror" priekšrocība - katra sērija ir atsevišķs stāsts. "Black Mirror" pie tam tēli jāiepazīst katrā sērijā no jauna. Savukārt "Bojack" ir labais piemērs, jo stāsts attīstās līdz kaut kādām loģiskām beigām, lai arī kādas mocības man sagādāja pirmā sezona.

Izaicinājums ar filmām ir tāds, ka man ir vajadzīgas vidēji tās divas stundas nedalītas uzmanības. Man nepatīk pārtraukt skatīties filmas, un man nepatīk atsākt viņas skatīties no vidus. Man drošvien ir kāda saujiņa filmu, kuras es neesmu noskatījies, jo kaut kāda iemesla dēļ es esmu tās pārtraucis skatīties. Cita starpā man nepatīk nenoskatīties līdz galam arī sliktas filmas, jo kaut kur apakšā ir tā pati nožēla par bezjēdzīgi patērēto laiku, un noskatoties filmu līdz galam, ir cerība mīkstināt šo sajūtu, vai vismaz to nepasliktināt, vai arī ja ļoti paveicas, pat mainīt savas domas. Izņēmums gandrīz bija "The Substance", bet tur man mazliet apnika sevi mocīt, nevis tāpēc ka es obligāti to uzskatītu par sliktu filmu. Ja tā būtu ļoti laba, gan jau arī tās ciešanas nebūtu tik trakas.

Runājot par citu audiovizuālo saturu, man ir reālas grūtības atrast kādu seriālu, ko es gribētu skatīties. Pirms brīža es nolēmu, ka šis vakars pārmaiņas pēc nebūs tas, kurā es mēģināšu noskatīties kādu filmu, tāpēc pa ilgiem laikiem iegāju Netfix, un nekas man nerada tādu dzīves bezjēdzības sajūtu, kā mēģinājumi tur atrast ko skatīties. Kopš Bojack noskatīšanās, ir iznākušas septiņas Rick & Morty sezonas, kas bija tāds kā plāksteris. God knows cik ilgi viņš vēl izvilks, bet tās ir kādas desmit sērijas gadā, vai pat vēl retāk. Paskatījos, ko es neesmu noskatījies no Black Mirror pirms septītās sezonas. Sagūglēju vienas epizodes apskatus, un ātri vien atmetu šo domu. Es saņēmos līdz galam noskatīties Game of Thrones, bet es nepabeidzu "House of Dragon" pirmo sezonu. Ok, "Cunk on Earth" un "Britain" bija easy game, bet komēdija vispār ir atsevišķs plauktiņš. Bet arī tur ir Bo Burnham ar savu "Inside", un tā latiņa ir fucking augstu.

Varbūt jādod iespēja "Dune"? Kaut kad būs arī "Blade Runner 2099". "Andor" esot labi uzrakstīts skripts. So, I don't know, un es zinu, ka arī visu varenais internets man nevar palīdzēt.

Pirms gadiem, teiksim, astoņiem manā virzienā ielidoja uzbrauciens, ka es cibā esmu sācis rakstīt par filmām. Šo es atcerējos, jo parunājos Bluesky ar cilvēku, ar kuru es neesmu komunicējis tos pašus gadus astoņus, un saruna nonāca līdz "hipseri, kas katru gadu rada nevienam nevajadzīgus produktus". Tas "nevienam nevajadzīgais produkts" ir Latvijā tapušās filmas. Šodienas es uz to uzbraucienu (par rakstīšanu cibā, ne hipsteriem) varētu atbildēt: "Yeah, bitch, jo man vairs nav jāskatās Marvel filmas, un man tagad ir ko teikt." Daži zina, ka šī trauma ir tik dziļa, ka mani ir grūti piespiest noskatīties kādu Marvel filmu, un šī iemesla dēļ es tikai pēdējā gada laikā esmu noskatījies Dune un Blade Runner. Es esmu izaudzis par diezgan lielu snobu šo pēdējo astoņu gadu laikā, bet varu secināt, ka filmas man ir patikušas vienmēr, un tā vienmēr ir bijusi daļa no manas personības. Es pirms dažām dienām significan other parādīju "Pump Up The Volume", kas ir mana pusaudžu laika favorītā filma, kas ne tikai joprojām ir laba, un dod iespēju mani drusku labāk iepazīt, bet es arī zināju, kāda ir šīs nosacīti marginālās filmas nozīme vienā konkrētā kontekstā. Tā ka nav tā, ka es mīlestību pret kino atklāju sevī negaidīti un nosacīti nesen.