Es vakar noskatījos savu pirmo pilnmetrāžas fikciju Riga IFF ietvaros. Līdz šim kaut kā ir bijis diezgan daudz dejas un arhitektūras. Tā kā šī bija arī pirmā diena, kad filmu varēju izvēlēties sev vienam, noskatījos Des Teufels Bad. Es zināju par dažām sižeta detaļām, kas ir iemesls tam, kāpēc šo filmu skatījos es viens, bet gore filmā parādījās daudz ātrāk, kā es gaidīju. Pēc kāda laika man šķita, ka filma caurmērā tā arī virzīsies - viss būs drūmi un briesmīgi, bet nez vai es uzzināšu kaut ko jaunu. Bet tad es attapos emocionāli iesaistīts filmas notikumos, un kad es vienā brīdī nopauzēju filmu, es sapratu, ka man vēl priekšā ir trīsdesmit minūtes lieliskas pieredzes.

Es tagad nevarēšu izslēgt šo filmu no apziņas, kad kāds stāstīs par baznīcas pozitīvo ietekmi uz atsevišķiem cilvēkiem, kad kāds komentāros rakstīs, ka kādam ir jāsaņemas, vai kāds kaut ko ir pelnījis par to, ka ne tā ir uzvedies, vai to, cik tradicionālās vērtības ir svarīgas un kopjamas, vai to, ka dažas attiecības ir svarīgākas par citām, un izvēle ir nepārpotama, kad tās nonāk konfliktā. Kā jau minēju, šajās pārliecībās nav nekā jauna, bet šī filma parādīja šīs parādības īpaši ciniskā gaismā, un nevarētu teikt, ka par kādu epizodi varētu teikt, ka tā ir bijusi pārspīlēta, un realitātē tā nevarētu notikt, īpaši tāpēc, ka filma cita starpā ir balstīta reālos notikumos.

Viena savdabīga lieta, par ko šī filma lika aizdomāties, ir par mātēm. Man nav nekādas nožēlas par to, ka es esmu pārrāvis visas saites ar savējo, bet nu jau man ir sajūta, ka pieaugušam cilvēkam pienāktos to izdarīt. Es ticu, ka mūsdienās eksistē normāla un veselīga bērnu un vecāku dinamika, bet es pārāk daudz esmu redzējis dzīvē to, kas tika parādīts filmā, lai neuzskatītu, ka normālas attiecības ar vecākiem tomēr ir retums. Tur ir ļoti nopietni no attiecībām ir jānoskrāpē viss kultūrslānis, lai nonāktu līdz divu līdzvērtīgu pieaugušo attiecībām bērnu un vecāku starpā.

Visbeidzot es ļoti novērtēju aktrises talantu grēksūdzes ainā. Ļoti varēju noticēt, ka varone tanī brīdī piedzīvo to, ko mūsdienās cilvēks var piedzīvot pie psihoterapeita, kad viņam atšauj vaļā visus emocionālos korķus, un no viņa izlīst ārā visas sāpes un apspiestās emocijas, kas kā sašķidrinātā gāze ir krātas katrā "saņemies" epizodē.

Es ne vienmēr saprotu, kāpēc es to daru, bet es aizgāju paskatīties, kāpēc "Dicks: The Musical" ir tik daudz zvaigznes, cik ir.

Es neesmu pārsteigts, bet es esmu pārsteigts. For real ir cilvēki, kuriem ir laiks rakstīt sūdu, lasīt sūdu, un laikot citu sarakstītu sūdu. He just wanted to have a good time. Zin kā, es neheitoju cukurvates eksistenci, bet es negrasos to vērtēt Mišelin zvaigznēs. Un es neesmu sajūsmā par to, ja kādam rodas priekšstats, ka es esmu agstprātīgs snobs, bet skatoties uz šādiem cilvēkiem, es ļauju brīvi plūst visām šīm emocijām. Viņi var droši ciest no tā, ka pasaulē nav pietiekami daudz šausmenes, kas viņus izklaidēs, un viņiem ik pa laikam būs jācieš no kādas labi novērtētas festivālu filmas, pēc kuras noskatīšanās viņam būs iespēja ielikt pusotru zvaigznīti. Viņi to noteikti ir pelnījuši.

That said, vēlreiz varu atkārtot, ka zvaigznīsu likšana bieži vien ir nevietā. "Dicks: The Musical" noteikti ir viens no šādiem gadījumiem. Vai tā ir laba filma? Surely not! Tā ir cukurvate, kas piestāv ballītei piektdienas vakarā.

Vakar noskatījāmies abus Blade Runner. Kad iznāca Blade Runner 2049, man bija lieli aizspriedumi pret šo filmu, tāpēc es viņu tā arī nebiju redzējis. Bet kaut kad ap to pašu laiku noskatījos veco Blade Runner, jo kanons. Vakar atkārtoju šo pieredzi, un nonācu pie tiem pašiem secinājumiem, pie kādiem es nonācu pirmajā skatīšanās reizē - ļoti atmosfēriska filma ar ne pārāk daudz satura. Es vēl nodomāju, ka gan jau grāmatā lietas ir pamatotas daudz labāk kā filmā, kurā bija jāskatās uz to, kā Fords piecas minūtes rāpjas augšā pa slapju sienu ar lauztiem pirkstiem. Bet Blade Runner 2049 izrādās ir diezgan labs stāsts, ja neskaita beigas, bet tā laikam bija nodeva potenciālajam stāsta turpinājumam. Cita starpā, ir vērts noskatīties arī veco filmu, lai dažas detaļas jaunajā meikotu sensu, pie viena pieredzēt divas ļoti neērtas "seksa" ainas, katru ļoti citādi dīvainā veidā. Bet jaunā filma ir arī diezgan meta, un iespējams tāpēc es redzēju arī neizpratnes pilnas atsauksmes par to, ka filmā tā pa lielam nekas nenotiek.

Tagad ar nepacietību gaidu Blade Runner 2099, kas būs seriāls Ridlija Skota izpildījumā, kuram grafiku nesakritības dēļ nesanāca norežisēt Blade Runner 2049, un kurā arī būšot Raiens Goslings. Tur bija visādas aizķeršanās ar streikiem un filmēšanu Belfāstā, bet pavasarī filmēšana esot uzsākta Prāgā, un 2025. gadā seriālam vajadzētu būt gatavam.

Es jūtu līdzi cilvēkiem, kas raksta kino aprakstus dažādos medijos, un viņiem obligāti filmas ir jānovērtē ar zvaigznēm. Tāds - too long didn't read. Gan jau tas der aktuālākajiem Holivudas blokbāsteriem, bet ja, piemēram, jāizdomā, cik zvaigznes ir pelnījusi Straume salīdzinot ar kādu no Lantima jaunākajiem garadarbiem, tā ir drusku neiespējamā misija. Vai arī iespējamā, ja tev medijs to prasa, bet nez vai atstāj labu pēcgaršu. Un man nav mazāko šaubu, ka es neesmu viens šinīs sajūtās. Es iegāju Leterboksā - četri no sešiem cilvēkiem nav uzdrošinājušies ielikt zvaigznes pat šajā dīvaiņu burbulī.

Vēl man jāatzīst, ka es reti uzdrošinos likt zvaigznes vecām filmām. Brāļu grimmu pasakas ir universālas fabulas, kas iet pāri laikiem (bet ne pāri teritorijām), kamēr filmas tomēr ir sava laika produkts. Tur noteikti ir savas pērles, kā arī man patīk vecas filmas skatīties, ja mani iepazīstina ar kontekstu par to, kādi jauni kino valodas paņēmieni filmā ir izmantoti. Bet kad es esmu slinks, vai neesmu kino akadēmiķis (kas ir visu laiku), es tomēr izvēlos skatīties mūsdienu kino. Ir kaut kādas teorijas, kā kino ir radinājis cilvēkus uztvert lietas, un es noteiktu jūtos kā mūsdienīgs indivīds, tāpēc franču jaunais vilnis var iet... pie Rīgas Laika lasītājiem.

Bet atgriežoties pie Straumes, es iespējams šo filmu izbaudītu vairāk, ja nebūtu redzējis Projām. Tai pat laikā Projām man ļauj novērtēt to, kas Straumei ir nācis klāt. Katrā ziņā Straume noteikti kļūs par latviešu kino klasiku, bet trešo šāda tipa filmu es drošvien neskatītos. Manām runājošā pērtiķa smadzenēm gribās vairāk nianšu, pat ja reizēm tas atņem telpu interpretācijām. Var jau, protams, arī būt tā, ka Zilbalodis ir tik talantīgs, ka mēmajā kino spēs ievietot vēl vairāk satura bez didakcijas, bet tad es ņemšu savus vārdus atpakaļ, un tas nozīmē, ka mūsu vidū ir viens kino ģēnijs.

Skrienu Uģim Oltem piesekot Leterboksā.

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/02.09.2024-ka-kultura-palidz-izprast-dazadibu-tris-filmas-ko-sirds-atvertibai-iesaka-rezisors-ugis-olte.a566994/

No "Ram Dass, Going Home" man patika šis citāts.

When asked by Ram, "What are you, a monkey or a man?" Hanuman bowed his head reverently, folded his hands and said, "When I do not know who I am, I serve You, and when I do know who I am, I am you."

Oriģināli viņš, protams, skan mazliet citādāk.

Kad man pajautāja, kas tas par kaitinošu bulšitu tur skan, es teicu, ka man patīk reizēm iepazīties ar ezotēriku un viņu guru, uz ko cilvēki tā pavelkas. Es pat vārdu ezotērika spēju lietot bez kaut kādām negatīvām konotācijām, kamēr tas nekļūst par self harm, kultu vai scam. Nav jau tā, ka tas viss ir absolūts bulšits. Protams, es diezgan apšaubu, ka visa tā ezotērika ir jebkāds palīgs spējai orientēties pasaulē, bet dažas lietas cilvēce ilgā vēstures periodā ir spējusi noformulēt intuitīvi. Un dažas lietas ir arī grūti aprakstīt vārdiem tā, lai tas neizklausītos pēc vārdu salātiem, un tikai kopīga pieredze ļauj saprast, par ko vispār ir runa. Jau miljons reizes pieminētais - saprast un saprast ir dažādas lietas.

Bet "Wild Wild Country" tā arī neesmu noskatījies vēlreiz. Tikai "Documentary Now!" versiju, kas patiesībā ir ļoti tuvu oriģinālam, tikai stipri pārspīlētākā versijā, un, protams, ir mockumentary.

Lai gan runā, ka laiks ir sociāls konstrukts, laiks tomēr ietekmē mūsu apziņu diezgan nepārprotami. Ir diezgan briesmīgi skatīties filmu par genocīdu Kosovā, bet tu izej no kino zāles, un nodomā - nekad ko tādu nedrīkstētu vairs pieļaut. Kad tu skaties kādu filmu, kas meklē jaunus veidus, kā parādīt holokaustu, tev paliek neomulīgi par to, ka cilvēki kādreiz ir bijuši spējīgi uz ko tādu. Kad tu skaties ainu Drošsirdī, kur galveno varoni dzīvu un pie samaņas šķērž vaļā, tu nodomā - tie tik bija skarbi laiki, un ir labi dzīvot mūsdienās.

Un tad tu aizej uz Zaļo Robežu, un pēc filma ej pa izgaismoto un mierīgo Rīgu kā pa virtuālo realitāti, nespējot pieslēgties atpakaļ šeit un tagad. Un, protams, tas pat nav karš Ukrainā, tā ir tikai sekas dažādiem kariem visā pasaulē, no kurienes cilvēki bēg. Un šeit vairs nav laika distances, kas spēj pasargāt tavu apziņu.

Vai jums ir kāda vieta, kur jūs trekojat šovus? Letterboxd ir ameizbols filmām, bet seriālu tur nav, par kaut kādu SNL nemaz nerunāsim.

Man ir viens Chrome plagins, kas caurmērā strādā, bet ir bijuši daži fakapi ar kaut kādām Olivera garajām brīvdienām, un man rāda nenoskatītas piecas epizodes, kas būs tikai pēc mēneša. Tagad man ir arī viena telefona aplikācija, bet es nelietoju telefonu, lai skatītos šovus, un tad, protams, jāsāk žonglēt ar divām ierīcēm.

Varbūt ir kaut kāds visiem zināms IMDB vai Letterboxd tipa serviss, ko ir viegli atcerēties, un viegli lietot, bez vajadzības instalēt kaut kādus plaginus un telefona aplikācijas? Tieši visiem zināms, jo sagūglēt kādu no divdesmit margināliem servisiem, kas somewhat strādā, es pats spēju.

3 Body Problem - yey, ney?