Es vakar noskatījos savu pirmo pilnmetrāžas fikciju Riga IFF ietvaros. Līdz šim kaut kā ir bijis diezgan daudz dejas un arhitektūras. Tā kā šī bija arī pirmā diena, kad filmu varēju izvēlēties sev vienam, noskatījos Des Teufels Bad. Es zināju par dažām sižeta detaļām, kas ir iemesls tam, kāpēc šo filmu skatījos es viens, bet gore filmā parādījās daudz ātrāk, kā es gaidīju. Pēc kāda laika man šķita, ka filma caurmērā tā arī virzīsies - viss būs drūmi un briesmīgi, bet nez vai es uzzināšu kaut ko jaunu. Bet tad es attapos emocionāli iesaistīts filmas notikumos, un kad es vienā brīdī nopauzēju filmu, es sapratu, ka man vēl priekšā ir trīsdesmit minūtes lieliskas pieredzes.

Es tagad nevarēšu izslēgt šo filmu no apziņas, kad kāds stāstīs par baznīcas pozitīvo ietekmi uz atsevišķiem cilvēkiem, kad kāds komentāros rakstīs, ka kādam ir jāsaņemas, vai kāds kaut ko ir pelnījis par to, ka ne tā ir uzvedies, vai to, cik tradicionālās vērtības ir svarīgas un kopjamas, vai to, ka dažas attiecības ir svarīgākas par citām, un izvēle ir nepārpotama, kad tās nonāk konfliktā. Kā jau minēju, šajās pārliecībās nav nekā jauna, bet šī filma parādīja šīs parādības īpaši ciniskā gaismā, un nevarētu teikt, ka par kādu epizodi varētu teikt, ka tā ir bijusi pārspīlēta, un realitātē tā nevarētu notikt, īpaši tāpēc, ka filma cita starpā ir balstīta reālos notikumos.

Viena savdabīga lieta, par ko šī filma lika aizdomāties, ir par mātēm. Man nav nekādas nožēlas par to, ka es esmu pārrāvis visas saites ar savējo, bet nu jau man ir sajūta, ka pieaugušam cilvēkam pienāktos to izdarīt. Es ticu, ka mūsdienās eksistē normāla un veselīga bērnu un vecāku dinamika, bet es pārāk daudz esmu redzējis dzīvē to, kas tika parādīts filmā, lai neuzskatītu, ka normālas attiecības ar vecākiem tomēr ir retums. Tur ir ļoti nopietni no attiecībām ir jānoskrāpē viss kultūrslānis, lai nonāktu līdz divu līdzvērtīgu pieaugušo attiecībām bērnu un vecāku starpā.

Visbeidzot es ļoti novērtēju aktrises talantu grēksūdzes ainā. Ļoti varēju noticēt, ka varone tanī brīdī piedzīvo to, ko mūsdienās cilvēks var piedzīvot pie psihoterapeita, kad viņam atšauj vaļā visus emocionālos korķus, un no viņa izlīst ārā visas sāpes un apspiestās emocijas, kas kā sašķidrinātā gāze ir krātas katrā "saņemies" epizodē.