Es jūtu līdzi cilvēkiem, kas raksta kino aprakstus dažādos medijos, un viņiem obligāti filmas ir jānovērtē ar zvaigznēm. Tāds - too long didn't read. Gan jau tas der aktuālākajiem Holivudas blokbāsteriem, bet ja, piemēram, jāizdomā, cik zvaigznes ir pelnījusi Straume salīdzinot ar kādu no Lantima jaunākajiem garadarbiem, tā ir drusku neiespējamā misija. Vai arī iespējamā, ja tev medijs to prasa, bet nez vai atstāj labu pēcgaršu. Un man nav mazāko šaubu, ka es neesmu viens šinīs sajūtās. Es iegāju Leterboksā - četri no sešiem cilvēkiem nav uzdrošinājušies ielikt zvaigznes pat šajā dīvaiņu burbulī.

Vēl man jāatzīst, ka es reti uzdrošinos likt zvaigznes vecām filmām. Brāļu grimmu pasakas ir universālas fabulas, kas iet pāri laikiem (bet ne pāri teritorijām), kamēr filmas tomēr ir sava laika produkts. Tur noteikti ir savas pērles, kā arī man patīk vecas filmas skatīties, ja mani iepazīstina ar kontekstu par to, kādi jauni kino valodas paņēmieni filmā ir izmantoti. Bet kad es esmu slinks, vai neesmu kino akadēmiķis (kas ir visu laiku), es tomēr izvēlos skatīties mūsdienu kino. Ir kaut kādas teorijas, kā kino ir radinājis cilvēkus uztvert lietas, un es noteiktu jūtos kā mūsdienīgs indivīds, tāpēc franču jaunais vilnis var iet... pie Rīgas Laika lasītājiem.

Bet atgriežoties pie Straumes, es iespējams šo filmu izbaudītu vairāk, ja nebūtu redzējis Projām. Tai pat laikā Projām man ļauj novērtēt to, kas Straumei ir nācis klāt. Katrā ziņā Straume noteikti kļūs par latviešu kino klasiku, bet trešo šāda tipa filmu es drošvien neskatītos. Manām runājošā pērtiķa smadzenēm gribās vairāk nianšu, pat ja reizēm tas atņem telpu interpretācijām. Var jau, protams, arī būt tā, ka Zilbalodis ir tik talantīgs, ka mēmajā kino spēs ievietot vēl vairāk satura bez didakcijas, bet tad es ņemšu savus vārdus atpakaļ, un tas nozīmē, ka mūsu vidū ir viens kino ģēnijs.