Tātad, vēlreiz par ņūzrūm. Vienu sēriju pirms beigām jāatzīst, ka šis seriāls ir gandrīz episks. Joprojām palieku pie tā, ka sižetiskā struktūra ir līdzīga Hausam. Centrālais, jebšu centrālie tēli ir traģikomiski histēriķi ar drūmiem tarakāniem, plus stāsts aplipināts arī ar mazo cilvēku drāmiņām. Jāpierod pie liela daudzuma teksta, ātras notikumu gaitas, un kaudzi atsauču uz dažādiem notikumiem un personāžiem. Vikipēdija, vai zinošs cilvēks varētu nākt baudījumam tikai par labu. Kas attiecas uz tematisko didaktiku, tad seriāls ir kā reizi domāts vidējam aktīvajam pilsonim, vai pirmā kursa studentam. Nekritiska sajūsma no it kā jomas speciālista mani apbēdinātu, lai gan par mūsu mediju vidi netrūkst arī citu bēdīgu faktu, bet tas jau ir cits stāsts.

Kāpēc gandrīz episks? Vispirms jau tas, ka seriāls ir domāts ASV pilsoņu patriotisko jūtu stiprināšanai. Ir diezgan daudz epizožu, kur prasās pēc skāba gurķa. Gadās arī pa kādam feilam komēdijas elementos. Ne gluži Amerikāņu Pīrāgs, bet Bīstamās Mājsaimnieces gan mēdz izlīst. Visbeidzot, neaptēstajam man daži mazā cilvēciņa drāmas elementi rada ne mazāku apmulsumu, kā lielās politikas līkloči, lai arī kopējo iespaidu tomēr būtiski nebojā.

Nākamā sezona gan sola ievest to visu spiegu detektīvžanrā.

Vakar piebeidzām Borgias otro sezonu. Jo tuvāk beigām, jo katra sērija arvien episkāka. Sviedri un asinis, drāmas karalienes, un tas viss TĀDAS mūzikas pavadījumā. Sajūta, ka seriālu veidotāji beidzot var atslābt par reitingiem, beidzot ir ieskrējušies un par bremzēm nesatraucas.

Attiecīgi, notiek arī taustīšanās jaunu seriālu virzienā. Newsroom pirmā sērija nepārliecina. Cinisko līniju nespēj izturēt līdz galam, tādēļ par daudz cukura un patosa. Kaut kas nedaudz no Hausa, tikai citā vidē.

Tagad atzīstās, no kā insperējoties es nolēmu, ka Thouch ir seriāls kas jāredz?

The Borgias - lūk tas ir seriāls.

Šķiet, mana feivorītākā Family Guy epizode - http://youtu.be/ktP82VPczzc

Un, protams, kā tad bez Ņūmana un Reznora sadarbības augļiem - http://youtu.be/6qlUFKFHNIU

Šis ir viens diezgan īpatnējs seriāls. Pirmās sērijas bija tāda iešūpošanās ar dabas skatiem, glauniem apģērbiem, un aristokrātisku interjeru. Nākamajās sērijās tas viss, protams, nav pazudis, bet ir nācis tāds sižeta pagrieziens, ka viss banāli cukurainais pirmās sezonas fināls izgāzās. Jā, tur četri gadi paiet astoņās sērijās. Protams, tas viss ir "girly thing", ar klačām, intrigām un "bitovuhu", kam klāt piemests vēsturiskais fons, tomēr tas nav gluži tīņu mūvis, iz sērijas Krēsla, vai Vampīru ciba. Tā britu ironiskā piešprice ir kaut kas absolūti apburošs. Nu, un ne gluži tik cukurains kā Hjū Grants.

Switched At Birth - daudzsološs nosaukums seriālam.

Sherlock, šķiet, ir vienīgais seriāls, kas man tiešām patīk. Īpaši tāpēc, ka neredzu vajadzību gaidīt sezonas beigas, lai sāktu to skatīties. Par pārējo nemaz nerunājot.

Simpsons, protams, joprojām ir stabilajā otrajā vietā, atstājot visus pārējos "froši, bet..." statusā.

Lost? Vampire Diaries? True Blood? Naaa!

Must Love Cats. Win!

Kas man visvairāk patīk True Blood, ir subtitri. Precīzāk - muzīka (http://true-blood.tv/Music/Music.php). Arī tur viņi ir ielikuši visu savu ironiju.

Jā, un atkal uzraujos uz Otep. Tagad skaidrs, kāpēc meitenei tāda balss. Nez kāpēc epizodiski grupa izraisa interesi, bet tā līdz galam nav spējusi paķert.

UPD. Cary Ann Hearst - Hells Bells

Nu, tā, tagad zinātniski izstāstiet, kas tanī "True Blood" ir tāds "whooo"? Ok, savdabīgs humors, ja nepazūd dienvidnieciskajā akcentā. Sižeta gandrīz nav. Kur āķis?