Reizēm instagram algoritms uzkarās uz kaut kādas tēmas, un sāk mest ārā viena veida saturu. Šitā vienreiz es divas dienas pavadīju kurwa bobr varā, tā vietā, lai man rādītu kaķu un suņu video. Šovakar algoritmu parāva pāru intīmās dzīves labirinots - erotiskā fikcija, poliamorija, queer, šibari, un citas lietas, kas aizrauj dažādus cilvēkus. Tāda sajūta, ka telefons būtu izlasījis šīs dienas jautājumu couples aplikācijā. Un tad es nonācu vietā, kur sieviete tirgoja savas intīmās vaksācijas izlitotās vaska paliekas. Mēs joprojām nekinkšeimojam, bet jāatzīst, ka šinī brīdi es sapratu, ka ir virzieni, kuros mana fantāzija nav pat spējīga doties patstāvīgi, ja tai specifiski nenorāda virzienu. Viena lieta ir nejusties dīvainam, bet pavisam cita teritorija ir sajusties garlaicīgam.

Nez vai ciba ir īstā vieta, bet man nav entuziasma vazāties pa internetiem ar savām vajadzībām.

Es priecātos, ja manā draugu un paziņo lokā būtu kāds, kas būtu ļoti labi informēts par auto tirgu šajā pavasarī. Līdzīgi kā cilvēki, kas regulāri izčeko dzīvokļu sludinājumus. Es tā ātrumā ieskrēju SS.LV, nodomāju, ka manā laikā tā nebija, un devos pie auto dīleriem. Auto dīleri man arī nepalīdzēja, jo tur bez žagošanās tiek pārdoti porši par septiņdesmit tūkstošiem, un tas man nepalīdz saprast vidējo temperatūru palātā. Bet pa lielam mani interesē, ko man maksātu bifeļa nomaiņa pret kādu mazāku auto.

Vēl viens virziens varētu būt īres auto. Nav tā, ka man auto būtu nepieciešams ikdienā, īpaši jau pilsētā, kur ir pilns ar Boltiem. Bet ja man vajadzētu aizbraukt uz nedēļu uz Lietuvas mežiem, tad man vajadzētu auto. Iespējams ar piekabi. Ja nu kādam ir pieredze ar braukšanu uz laukiem pie mammas uz dažām dienām ar īrētu auto, hit me a message. (Jā, es zinu, ka tev ir šāda pieredze, bet tas vairāk adresēts tiem pārējiem.)

Bet interesantākais virziens, manuprāt, būtu savus finansiālos resursus neatdot kaut kādām korporācijām, bet paturēt iekšējā apritē. Ja nu kādam ir auto, no kura nebūtu grūtības šķirties reizi pa reizei, es labprāt maksātu kādam īstam un dzīvam cilvēkam, īpaši ja es viņu pazīstu. Un ne tāpēc, ka lētāk, bet es vienkārši to darītu ar lielāku prieku un entuziasmu, ja kāds par ietaupīto nadu varbūt nopirktu sev jaunu datoru vai dīvānu.

Tā jau man tīri labi patīk mans bifelis, bet jāatzīst, ka pa dziļiem dubļiem diez ko bieži nesanāk braukt, un arī IKEA skapjus un veļasmašīnas es nevedu tik bieži, lai nevarētu noīrēt kādu busu. Bet tā kā mēs virzāmies dzimuma vienlīdzības virzienā, tikko tiesības nokārtojušam cilvēkam būs nepieciešams ne tik liels autobuss ar ko braukt pirmo gadu vai divus.

Man ir drusku apnicis nogalināt sapnī cilvēkus. Tas sāk kļūt traumatiski, un šādi es iedzīvošos PTSD reālajā dzīvē. Vakar tie bija krievu karavīri, šonakt tie bija kaut kādi vardarbīgi cilvēku nolaupītāji.

Citas dārza balles blaknes ir tādas, ka man meklēšanas vēsturē ir "Latvijas himna" un "Juta Strīķe". Man ir dažas specifiskas uztveres un atmiņas īpatnības. Kādam citam visdrīzāk nācās meklētājā kaut kā ierakstīt "Алкоголик и придурок". Gan jau ar latīņu burtiem.

Kāda dārza balles epizode man atgādināja to, ka mēs dzīvojam raibā īstu un dzīvu cilvēku sabiedrībā. Ne tā, ka es šo faktu būtu pazaudējis no apziņas, bet man bija iespēja pašrefleksijai par tēmu, kā mēs šādā situācijās rīkojamies, un kā būtu pareizi rīkoties. Visdrošākā stratēģija ir nedarīt un neteikt neko, ko es arī piekopu, bet tanī brīdī kad izskanēja frāze, "ja es zinātu to, kurš to izdarīja, es viņu nosistu", man šķita svarīgi par to padomāt. Es nedomāju, ka konkrētais tips faktiski ietu kādu sist nost, tas vairāk bija emocionāli izpušķots izteiciens, ko bieži vien lieto par situācijām, kad ir notikusi kāda netaisnība aiz nevērības, konkrētajā gadījumā izsisti logu stikli dēļ nevērīgas ielu tīrīšanas no sniega, bet tomēr šādas frāzes diezgan griež ausīs, un nešķiet pareizi tās normalizēt. Piemēram, nedomāju, ka vecākiem ir normāli dusmās teikt, ka viņi nositīs savus bērnus, ko viņi, protams, nedarītu, bet tā ir pārāk bieži dzirdēta frāze, un es to esmu dzirdējis attiecinātu ne tikai pret sevi.

Bet tātad - par reaģēšanu uz šādiem cilvēkiem. Es nedomāju, ka pasaule kļūtu labāka, ja es šim cilvēkam aizrādītu, ka nevajag teikt, ka viņš kādu nositīs, jo viņš bija atnācis uz šo ballīti piepildīt kādu konkrētu savu vajadzību, nevis tikt audzināts. Un tā viņa vajadzība bija izrunāt uz āru savu sakāmo bez atgriezeniskās saites. Esmu pamanījis, ka diezgan tipiska cilvēku stratēģija ir šādus cilvēkus ignorēt, vai izlikties, ka viņiem ir jābūt kaut kur citur. To mukšanu es saprotu, bet klaja ignorēšana man šķiet kaut kā nepareiza. Man šķiet, ka godīgāka attieksme būtu cilvēku pasūtīt dirst kā izlikties, ka viņš tur blakus neeksistē. Tāpēc es vienmēr esmu tas, kas turpina cītīgi klausīties, un mēģināt saprast, ko tad šis cilvēks īsti vēlas pateikt, vai vienkārši vēlas. Tad nu es uzzināju visādas lietas par griliem no Temu, ādas dīrāšanu, gaļu, sievietēm, indiešu veikaliņie un glauno priekšnieku, kas pārmet mērces pudeļu aplaizīšanu un roku neskūšanu. Pēdējais liek domāt, ka daļa stāstu ir izdomāti, bet pasaulē netrūkst tādu personāžu, kuriem ir svarīgi atnākt pie kādiem random cilvēkiem, un bez mitas kaut ko runāt. Es nezinu, vai tā ir kaut kāda sociāla izolētība, vai kaut kāda cita cilvēka dabas izpausme, bet tāda parādība eksistē, un nepārprotami tā nav vērsta uz komunikāciju. Es nedomāju, ka šim cilvēkam palīdzētu tas, ka es viņam racionāli paskaidrotu, kāpēc viņš veikalā pirktu broileri var saplēst ar rokām, ka es vidrīzāk varētu nodīrāt teļa ādu veiksmīgāk kā viņš, un tomēr es neēdu gaļu, neskatoties uz savu dzimumu, un vēl visādus aizraujošus objektīvus faktus. Man pat īsti nebija iespēja viņam pajautāt, kas ir tā par darba vietu, kurā viņam kāds ir vēlējies noskūt rokas. Viņš bija izrunājis savu runājamo, un pats devās prom. Man pat nebija jāizdomā izeja no šīs situācijas.

Man ir sajūta, ka ir visai maz veiksmīgu stratēģiju, kā eksistēt sabiedrībā, un nerēķināt mazākā ļaunuma iznākumus. Lai izjustu genuin mīlestību pret visiem cilvēkiem, ir neiespējami izvairīties no augstprātības. Mēs zinām, ka klaiņojošiem dzīvniekiem nav nekādu cēlu mērķu dzīvojot pa vidu cilvēku sabiedrībai (lielākoties arī otrādi), bet mēs spējam viņus pieņemt kā daļu no dzīves dabiskiem procesiem - baloži, kanāla bebri, klaiņojoši kaķi. (Neapšaubāmi netrūkst cilvēku, kas ir gatavi arī visu šaut, indēt, un norobežot.) Mēs nevaram bez augstprātības šādu pašu pieņemšanu izjust pret random kaimiņiem ar problemātiskām attieksmēm un izteiksmes veidiem. Vēl ar cēlu mērķi saglabāt civilizētu mieru, mēs izvēlamies nepaskaidrot katram pretīmnācējam, kāpēc viena vai otra attieksme ir problemātiska, un ļaujam turpināt tās normalizēt. Un daudzas citas dillemas, kuras mums nākas risinār rīltaimā. Nu, vai arī izvēlamies ļauties straumei, kas ir dilemma pati par sevi.

Jā, laikam svarīgākais iemesls šīm pārdomām ir tāds, ka agrāk mani motivētu bailes no konflikta, tad šobrīd es meklēju loģisku skaidrojumu šādās situācijās nemeklēt konfliktu. Iespējams to varētu pārfrāzēt tā, ka šobrīd man ir bailes kļūt par cilvēku, kurš visu laiku vietā un nevietā meklē konfliktu, un kaut kāda intuitīva sajūta, ka tas kaut kā nav pareizi.

Es te paklausījos par nākotnes scenāriju modeļiem, balstoties demogrāfiskajos rādītājos. Pirmais faktors, protams, ir pieejamā darbaspēka attiecība pret nacionālas valsts iedzīvotāju skaitu. Šī dziesma ir veca kā pasaule, un balstās uz bezgalīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Var jau būt, ka šīs teorijas entuziasti kā neizbēgamu uzskata iedzīvotāju skaita sabrukumu laiku pa laikam, un neuzskata to par humanitāru katastrofu, bet tādā utopiskā pasaulē, kur cilvēks ir radības kronis ar kontroli pār savu dzīvi, šis neizklausās pēc ilgtspējīgas stratēģijas. Viena no šobrīd neizbēgamajām sekām ir pensijas sistēmas totāls sabrukums tajā formā, kā mēs to saprotam šobrīd. Man gan jāsaka, ka bez jebkāda argumentēta pamatojuma es jau no pusaudža gadiem esmu noskaņojies strādāt līdz savai nāves stundai, pat ja tam vairāk ir sakars ar bērnības traumām, nevis ar racionālu aprēķinu. Pusaudža gados es gan arī nedomāju, ka es dzīvošu pārāk ilgi, un šis priekšstats gan ir nedaudz mainījies. Lai vai kā, šinī ziņā man pat nebūs jāpārkārto sava dzīves filozofija, un morāli es esmu gatavs, ka dzīve un darbs ir divas neatraujamas eksistences realitātes. Viena no optimistiskajām teorijām šinī visā ir tā, ka produktivitāte turpinās augt dēļ tehnoloģiskām inovācijām, un darbaspēks 20. gs. nebūs tas pats, kas darbaspēks 21. gs. Tas gan nenozīmē, ka nebūs jāstrādā vēl vairāk, ja mērķis ir saglabāt esošo labklājības (lasi "patēriņa") līmeni.

Un te laikam parādās mans pirmais emocionālais iebildums. Es īsti nesaprotu šo vajadzību pēc vergošanas lielāko daļu savas dzīves, lai tiktu pie jaunākā bling-blinga. Un te ir zināms paradokss tanī, ka ar laiku tu iemācies nedzīties pēc nevajadzīgiem sūdiem, pat ja tu daudz ko vari atļauties, kamēr apkārt ir jaunieši, kas atrod visādus radošus veidus kā dzīvot dzīvi ar entuziasmu, bet viņi kāreiz gribētu reizēm atļauties lietas, kuras neko daudz nedod, bet tas dotu iesēju sajust, kā tas ir to atļauties. Tas "jaunieši" un "pieaugušie" dalījums, protams, ir diezgan relatīvs, jo sirmi bērni ar dārgām rotaļļietām still ir bērni, un tas ir viens no ekonomiskajiem un sociālajiem spiedieniem, kas neļaus tik viegli pāriet uz lēzenu ekonomiku sašaurināšanos. Un, protams, arī tas, ka visus šos wild kapitālisma labumus nebūt ne visi sistēmā iesaistītie bauda, un ir vieglāk runāt par to, kāpēc miljardieru pārmērības ir slikti, un ne tik viegli par to, ka ne visiem ir vajadzīgs parketnieks, lai pievestu bērnu pie skolas durvīm, lai cik tas būtu patīkamāk, kā dīlot ar ikdienas praktiskiem sūdiem.

Un vēl viena lieta, kas mūs ierobežo tiekties pēc utopiskiem sabiedrības modeļiem, ir mums tepat blakus. Diemžēl arī karš ir ekonomiskās kapacitātes sacensība. Jebkas liels un varens ir iespējams tikai ar milzīgām kolektīvām pūlēm, vai tā būtu Las Vegasas sfēra, vai militārā rūpniecība, kas spēj atturēt tādas progresīvas valstis kā Krievija no agresijas. Faktiski sanāk, ka mēs mūsu brīvību nosacīgi iemainam pret drošību, un mietpilsoniskais grind ir maksa par to. Nu, ja vien tev nav nenormāli paveicies, un kāds cits šo grind veic tavā vietā.

Kopumā ir jāsecina, ka tehniskās un organizatoriskās pārmaiņas pasaulē notiek straujāk, kā mēs tām tiekam līdzi sociāli. Mēs jau esam iemācījušies gribēt augsti tehnoloģiskas raķetes un smadzeņu operācijas, bet risinājumus sociālām problēmām joprojām meklējam kaut kādā 19. gadsimtā. Lieki teikt, ka ieliec cilvēkus 21. gadsimtā, mēģini tos pārvaldīt ar 19. gadsimta morāli, un tu nonāksi gan ekonomiskā, gan sociālā grāvī. Būtu jau kruta, ja cilvēce kopumā būtu malziet progresīvāka, un vairāk izmantotu svas bioloģiskās priekšrocības. Es saprotu, ka orkas mūs te nolēmušas bulijot okeānā, bet tādā globālā mērogā neviena cita suga mūs tā nopietni nav iecerējusi dominēt, un mēs te paši ņemamies ap sevis radītām problēmām.

Don't mind the AI, bet man jāsaka, ka man patīk šis jaunais Igorrr gabals. Es teiktu, ka diezgan catchy.

https://www.youtube.com/watch?v=TGIvO4eh190

Es diezgan bieži dzirdu, ka cilvēkus satrauc mana kategoriskā attieksmes pret reliģiju. Tas man šķiet jocīgi, jo manuprāt šī attieksme mani padara par labāku, nevis sliktāku cilvēku. Manī netrūkst empātijas un pieņemšanas tikai tāpēc, ka man tās īsti nav pret cilvēkiem, kuriem empātijas un pieņemšanas trūkums jau ir iestrādāts vērtību sistēmā. Bet šo nekritiski reliģisko cilvēku vagoniņā var droši piemest cilvēkus, kuri uzskata, ka bērni ir jebkura cilvēka bezkompromisa svētība. Tai pat laikā es zinu, kā reizēm izklausās bezbērnu kustības argumenti un viedokļi - trust me, I'm not that. Abas šīs tēmas man ir pieparkotas melnrakstos, un es tagad neizplūdīšu detaļās. Bet vēl bez neapzinātas dzīvošanas un grūtībām uzņemties atbildību, ko mēs katrs lielākā vai mazākā mērā noteikti varam pārmest arī sev, laikam mani disturbē tas, ka abas augstāk minētās pārliecības glorificē ciešanas. Tā vietā lai meklētu veidus, kā tās mazināt, un kā ar tām dīlot, tiek vienkārši pateikts - tas ir labi un vajadzīgi. Var jau būt, ka tas ir priekšnoteikums tam, lai veidotos empātija, bet es diezgan skaidri zinu, ka es esmu daudz labāks cilvēks un spējīgāks palīdzēt citiem tagad, kad visi traumu un ciešanu kambari ir iztīrīti.

Kā teiktu daži cibiņi: "Kas gan ir laiks?" Uz šo filozofisko jautājumu es mēģināju atbildēt kaut kādā kursa darbā, kur man materiālus palīdzēja sameklēt kāds cits cibiņš, kas toreiz pats vēl tikai cīnījās ar savu dokrurantūru - viņa tēma gan nebija laiks. Ir dzirdēta versija, ka pulksteni izgudroja kapitālisti, lai efektīvāk nodarbinātu strādniekus, lai gan domāju, ka tā nav patiesība, un to visdrīzāk izdarīja kāds renesanses cilvēks, kas vēroja debesu ķermeņus. Mūsu suns noteikti nepazīst pulksteni, bet viņai noteikti ir kaut kāda nojēga par to, kad ir tas laiks, kad viņai pienākas viņas pastaiga. Kopumā pulkstenis ir diezgan noderīgs instruments, ja to lieto pareizi. Bet!

Es no sirds ienīstu to cilvēku, kas izdomāja divreiz gadā sapist visai pasaulei dzīvi. God bless tās valstis, kas šo sūdu ir izravējušas. Tad kad es pats padirsu lielu daļu savas dzīves, es to tik sāpīgi neizjutu, bet pēdējos gados tas šķiet vienkārši brutāli. Īpaši šī stundas nozagšana pavasarī. Tas ir apmēram tā, ka kāds man nezinot būtu piejaucis dzērienā alkoholu, un es būtu negaidīti pamodies ar paģirām. Pirmkārt, man tiek sadirsta viena svētdiena - es esmu pamodies par vēlu, visas regulārās lietas notiek par stundu ātrāk, nekā es tām esmu gatavs, un tad izrādās, ka jau ir diezgan vēls, un pēc pulksteņa būtu jāiet gulēt. Un tad šai svētdienai seko pielāgošanās nedēļa. Vai nu mazliet ir sapista visa šī nedēļa, vai arī grandiozi sapista vēl viena diena, vai arī abas šīs lietas vienlaicīgi. Ja man būtu jādara kaut kādas fiziskas lietas, kas neprasa pārāk lielu koncentrēšanos, es kaut kā izdzīvotu. Diemžēl man nepieciešams un patīk lietot savas smadzenes, un man besī, kad tās neperformē tā, kā es gribētu. Es īpaši nelietoju alkoholu ne tāpēc, ka mani satrauc tas, kādu iespaidu tas atstāj uz manām fiziskajām spējām, bet gan tāpēc, ka man besī ierobežotas kognitīvās spējas. Es arī vairs pārāk nepārdzīvoju par tām reizēm, kad treniņā man kaut nesanāk pārāk labi, jo ķermenis fiziski konkrētajā dienā neperformē, jo tas nekādi neietekmē manus ikdienas mērķus, kuri neiekļauj piedalīšanos kaut kādās sporta sacensībās. But for fuck sake, ja mēs turpinām grozīt pulksteņus, es gribētu par to pilnībā apmaksātu brīvu nedēļu, kurā es varētu iet garās pastaigās ar suni, un plānotu savu vasaru. Citādi tas jūtas kā kaut kāds ļauns eksperiments, kurā zinātnieki vēro, kā kāmīties skrien savā ritenī, un nolemj tanī ritenī iemest kaut kādu figņu, un paskatīties, kā kāmītis ar to tiks galā. Es saprotu, ka pasaulē ir arī daudzas citas, nopietnākas problēmas, bet šī savā stulbumā skoro diezgan augstu.

Es tagad lasu, kā Amerikā izbeidzās un atsākās pētijumi ar substancēm, un domāju, kur Amerika un mēs šobrīd atrodamies šajā jautājumā. Neesmu dzirdējis MAGA kustības viedokli konkrēti par psihodēliju, varu tikai to nojaust, bet kopumā noskaņojums tur ir tāds, ka brīva pieeja informācijai ir ierobežojama. Vēl bez cīņas pret visādu queer related informāciju, tā pati reproduktīvā likumdošana kļūst klaji antizinātniska. Pat ne antimoderna, bet antizinātniska. Laiks rādīs, vai tas kaut kā ietekmēs dažus zinātniskos pētījumus.

Ar Rietumeiropu viss būtu skaidrs, bet man, piemēram, nav ne jausmas, vai Latvijā ir vai ir iespējami kādi pētījumi ar psihodēliju. Un ja, piemēram, kāds gribētu tādus veikt, kas tam būtu nepieciešams? Laikam precīzāk mani interesē, vai tur būtu nepieciešami kādi likuma grozījumi? Un ja būtu, es iztēlojos kādu saeimas komisiju, kas nodarbotos ar šo jautājumu. Es domāju, ka praktiski jebkurš politiķis mīztu vispār pieminēt kaut ko tādu. Man šķiet, ka pat Progresīvie vairs skaļi nerunā par to, kā viņi būtu gatavi rosināt izmaiņas par marihuānas legalizēšanu medicīniskos nolūkos. Teorētiski politiķiem būtu jāpieņem lēmumi, kas ir mūsu visu interesēs, neatkarīgi no sabiedriskā viedokļa, bet praktiski mums saeimā sēž Krištopāns ar Šleseru. Un par viņiem nebalso pat tādi indivīdi, kas bez ironojas ir pārliecināti, ka mūsu sabiedrībā ir kļuvis vairāk geju, jo arvien vairāk produktu satur soju.

Vēl mani interesē, kā notiek tā sociālās apziņas maiņa tajā brīdī, kad kāda viela kļūst no eksperimentālas, un ne kurš katrs būtu gatavs riskēt to lietot pat eksperimentāli, par atzītu medikamentu. Piemēram, kaut kādi jaunākie antidepresanti. Es gribētu teikt, ka es saprotu, kā šī apziņas maiņa notiek zinātnieku un medicīnas personāla vidū, bet tad es iedomājos par tiem visiem ārstiem, kuriem ir ļoti interesantas idejas par jaunākiem zinātniskiem atzinumiem.