Jāsaka, ka ziņas par konklāvu (to kas Vatikānā, ne kino, lai gan bieži tiek pieminēti abi šie notikumi) ir diezgan labs case study.

Austrālijas kardināls ir pastāstījis, ka konklāvā ir bijis daudz vairāk lūgšanu, nekā Holivuda to ir parādījusi filmā, un vispār ir ļoti pozitīvs par savu izolācijas pieredzi. Bet vēl ziņās cirkulē spekulācijas, ka konklāva negaidītais un ātrais iznākums ir saistīts ar to, ka konklāva ēdiens nav bijs pārāk aizraujošs.

Pirmā ziņa nāk no uzticama avota, kurš gan ir konkrētās institūcijas varas pozīcijās, un domājams, ka viņam rūp baznīcas tēls. Ne tā, ka es apšaubu, ka īstais konklāvs atšķiras no Holivudas trillera, bet vai tāpēc viena pozitīvi noskaņota kardināla publiski sniegtā informācija kļūst par objektīvu notikumu reprezentāciju? Turpretī es neapšaubu, ka noplūdes par atsevišķu kardinālu sūdzībām par ēdienu ir īstas, bet vai tāpēc mēs varam skaidri novērtēt kardinālu kulināro preferenču ietekmi uz konklāva iznākumu?

Šī ir tāda īpatnēja pozīcija, kurā nevajadzētu pavilkties uz tenkām, bet ļoti bieži neoficiālas informācijas noplūdes mums priekšstatus par faktisko situāciju padara skaidrāku. Subžanrs varētu būt hot mic situācijas, kurā politiķus mēdz pieķert pasakām lietas, par kurām viena puse ļoti sašutīs, bet otra gūs apliecinājumu tam, ka politiķis tomēr domā tieši tāpat kā viņi, tikai izvairās to paust publiski.

Dienas beigās gan ir jautājums, par ko vispār ir svarīgi būt informētam? To, vai kāds politiķis publikai melo, vai to, cik precīzi Holivuda atspoguļo kardinālu saietu?

Es neaizraušos ar politiskiem komentāriem, bet lielākā huiņa ar Šleseru, manuprāt, ir tāda, ka viņš noplacina politisko piedāvājumu. Tagad visi sacentīsies, kurš ir lielāks ne-Šlesers. Es to nesauktu par lielisku izvēli.

Drāma mani vairs nepavelk, bet novērtēju smeldzi un akustisko skanējumu.

https://www.youtube.com/watch?v=qRL24yVx6Vw

"Tools for Men-with-Feminist-Ambitions"

"This is a practical guide on how those who learned ‘to be a man’ can embrace feminism not just theoretically, but as a practice in everyday life. With a pragmatic and compassionate approach to masculinity, it offers eleven tools to grow beyond the destructive limits patriarchal norms try to impose on who we are and how we relate to each other."

Interesanti, kas ir šīs grāmatas mērķauditorija? It's kinda in the name, bet tā nav gluži grāmata par to, kā iemācīties cept skābmaizi, izlasīt to, un tā nekad arī nepieķerties skābmaizes cepšanai, pat ar to, ka ir parādījusies kaut kāda teorētiska izpratne par šo procesu. Šaubu nav, ka toksiski patriarhālie priekšstati kaitē ne tikai sievietēm, bet to mazināšana tomēr ir tāds ikdienišķs process, kas iekļauj sevī klausīšanos, pašrefleksiju, mākslas un kultūras patērēšanu, un priekšstatu veidošanu plašākā kontekstā. Tas, protams, varētu būt casual read, kur iepazīties ar teoriju vai dažādiem piemēriem no dzīves, bet pats grāmatas apraksts postulē mērķi "practice in everyday life", kas liek domāt par visām pašpalīdzības grāmatām.

Kopš es apsvēru auto pārdošanu, auto kontā ir uz Getliņiem aizvestas riepas, vairāki braucieni uz IKEA, dārza tehnikas pārvešana mauriņa izveidei, pilna kaste ar zemi dobēm, un šodien būs otrā reize, kad palīdzēt cilvēkiem pārvākties. Galīgi nav slikti priekš "pārāk liela auto".

Šodien gan kravā ies arī tādas lietas kā "vajag aizvest mūsu liekās krūzītes", kas man šķiet drusku wild, kad runa ir par palīdzību mazliet labāk situētiem radiem. Kas atgādina to, ka sūds ventilatorā var ielidot jebkurā brīdī un pilnīgi no negaidītiem virzieniem. Kā arī to, ka problēmas, kas eksistē "sabiedrībā", var eksistēt diezgan "tuvu mājām". Un cilvēki turpina rakt sevi dziļākos sūdos, gluži kā visos absurdajos stāstos, kas ir dzirdēti, bet nav pieredzēti first hand.

"Mūžīgi jauni" bija diezgan jauki. Filmai būs mazliet jānosēžas, bet es jau izdomāju, ka nemēģināšu te izvilkt kaut kādu objektivitātes rādītāju, un man pietiks ar to, ka man patika. Narenes, protams, tagad lieto pilnīgi visi jaunieši, vismaz filmās, un es uz brīdi mēģināju saprast, vai man besī tas didaktiskums par substanču lietošanu. No otras puses mani arī kaitinātu tas, ja lietošana tiktu kaut kā glorificēta, tāpēc laikam jau šīs divas lietas kaut kā izlīdzinās. Galu galā ne jau narenes ir pie vainas, ka dīlot ar dzīvi un savu sūdu reizēm ir baigais stragls, un vai tas ir darbs, narenes, soctīkli, ceļojumi, dīvaini hobiji - visam ir potenciāls uz abuse, ja ļoti gribās novērst sev uzmanību, un tur arī palikt.

Pieņemu, ka no visiem tiktokiem šī dziesma jau būs piegriezusies, bet nebiju saņēmies noskatīties klipu. Vēl es nevaru saprast, vai mans gudrais monitors kaut ko pielāgo, vai 4K versijai tiešām ir atsevišķs fails. Nezinu, vai ir, bet sajūta tāda, ka filmēts uz filmas.

https://www.youtube.com/watch?v=riCP9x31Kuk

Es negaidīju, ka Lotus būs tik performatīvs. Būtu zinājis, varbūt es ieturētu mazliet lielāku pauzi pēc Behemoth koncerta, lai nepārdozētu ironju par okultiskiem aktiem. Bet pēc kāda laika pieradu, un biju gana uzjautrināts par vairākām epizodēm. Tā kā ar kino es neesmu saistīts, man arī ļoti aizkustināja aina ar pie spoguļa piekārto egles zariņu. Vēl arī īsfilma par mūķeņu piedzīvojumiem.

Runājot par kino citā griezumā - es nesen dzirdēju, ka ir plāni pārbūvēt Splendid mazo zāli. Un tas mani dara ļoti bēdīgu. Lai kā man patiktu lielās zāles zelta vīnogas, tīri kino baudījuma ziņā man tā zāle riebjas. Turpretī mazā zāle ir tā, kurā es gribētu skatīties visas filmas. Varbūt reizēm aiziet uz Foruma Lux zāli ar dzērieniem un uzkodām, un beidzot izmantot to elektrisko krēslu, bet kopumā neviena man zināma kino zāle nestāv līdzi Splendida mazajai zālei, un man ir ļoti bail, ka grandiozie zāles jasifajošanas plāni to visu sapisīs. Lieki teikt, ka "kaut kas, kaut kas, Straume" šīs bažas man tikai pastiprina. Un tas būs ļoti bēdīgi, ja tas tā notiks. Es tad pirkšu labāku projektoru un skaņas sistēmu, un neredzēšu nevienu Riga IFF furšetu.

Es tik sen neesmu bijis uz latviešu kino (iespējams pēdējā bija Straume, which feels ages ago), ka es vairs nesaprotu, kā lai vispār saprot, uz ko ir jēga iespringt. Ja ar vampīriem es vēl spēju interpretēt uzrakstīto starp rindām, jo kāda gan ir varbūtība, ka latviešu filma par vampīriem varētu būt kaut kas ģeniāls, tad daudz kas cits atstāj ar apjukušu neticības sajūtu. Ja es ticētu apkārtējo spējai pateikt, ka kaut kas ir viduvējs, es varbūt nedzīvotu šaubās, bet tur vajag vismaz Ēķi, lai ieraudzītu viedokli, ka kaut kas nav lieliski. Bet visbiežāk klusums būs galvenais sarkanais karogs. Bet tad vēl ir tā īpatnējā situācija, kur cilvēki ir atstājuši askētisku "seen", bet soctīklos runājošas galvas saka, cik viss ir lieliski. Starp citu, es mēdzu atzīmēt filmas kā redzētas arī tad, kad es neuzdrošinos tās vērtēt, jo tās ir pārāk nekonvenciālas, un īsti nav salīdzināmas ar vairumu citām, tāpēc askētisks "noskatījos" var arī neliecināt neko sliktu.