Skatoties uz visām šīm akadēmiskajām šausmām no malas, rodas sajūta, ka viss tas pīpls dzīvo ne tikai citā laikā, bet arī telpā. Ja man tiešām būs jādabū kāds grāds, es uz to zinību templi došos ar mietu, ar ko atkauties no vietējiem orkiem un troļļiem.

Un vispār, mēģinājumi piespiest tādus nihilistus kā es iegūt grādu ir kaut kāda ģedovščina. Nu takā derētu, visiem ir un vispār būtu jāprotās. Nu jā, grūti, smagi, un jēgas nekādas, bet toties varēs saukties par savējo. Figu! A ko man darīt, ja pēc gada es gribēšu lidot kosmosā, bet vēl pēc gada apgūt tamburīna spēles noslēpumus? Lūk to arī darīt brīvajā laikā, paralēli nodarbojoties ar to, kas man vislabāk sanāk, bet daudziem teorētiķiem nez kādēļ par sarežģītu.